Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vai Dievs attaisnoja vergu tirdzniecību?

Vai Dievs attaisnoja vergu tirdzniecību?

Bībeles viedoklis

Vai Dievs attaisnoja vergu tirdzniecību?

TUMŠI, nosvīduši stāvi, tik ļoti salīkuši, ka, šķiet, tūlīt pārlūzīs uz pusēm, virzās pa trapu, nesot smagas, milzīga izmēra kokvilnas ķīpas. Nežēlīgi uzraugi ar ādas pātagām viņus trenc uz priekšu. Izmisīgi brēcoši bērni tiek izrauti raudošajām mātēm no rokām un pārdoti izsolē. Apmēram šādas drūmas ainas nāk prātā, domājot par verdzību.

Lai cik tas būtu paradoksāli, daudzi vergu tirgotāji un vergturi esot bijuši dziļi reliģiozi cilvēki. Vēsturnieks Džeimss Volvins rakstīja: ”Bija simtiem eiropiešu un amerikāņu, kas, pagriezuši savus vergiem pilnos kuģus uz Jauno pasauli, slavēja to Kungu par viņa svētību un pateicās viņam par ienesīgajiem un drošajiem darījumiem Āfrikā.”

Daži pat ir apgalvojuši, ka Dievs attaisnoja vergu tirdzniecību. Piemēram, Metodistu baznīcas ģenerālkonferencē 1842. gadā Aleksandrs Makeins paziņoja, ka verdzības iekārtojums ir ”paša Dieva noteikts”. Vai A. Makeinam bija taisnība? Vai Dievs atzina par labu to, ka vecākiem tika nolaupīti bērni, tika izvarotas meitenes, barbariski tika izšķirtas ģimenes un vergi tika necilvēcīgi sisti — šīs nežēlības, kas raksturoja vergu tirgu A. Makeina laikā? Un ko var teikt par miljoniem, kas ir spiesti dzīvot un strādāt vergu darbu šausmīgos apstākļos mūsdienās? Vai Dievs attaisno necilvēcīgu izturēšanos pret cilvēkiem?

Verdzība un izraēlieši

Bībelē ir teikts, ka ”cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi”. (Salamans Mācītājs 8:9.) Šķiet, nekur citur tas tik uzskatāmi neizpaužas kā despotiskajās verdzības formās, ko izdomājuši cilvēki. Dievs Jehova nekad nav bijis vienaldzīgs pret verdzības radītajām ciešanām.

Piemēram, padomāsim par situāciju, kādā bija nonākuši izraēlieši. Bībelē stāstīts, ka ēģiptieši ”darīja viņu dzīvi sūru ar smagiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem laukā, un visādiem citiem darbiem, kurus tie nežēlīgi uzlika viņiem”. Izraēlieši ”nopūtās par savu jūgu un brēca, un viņu brēkšana par viņu jūgu cēlās augšup pie Dieva”. Vai Jehovam bija vienaldzīgs viņu smagais stāvoklis? Gluži otrādi, ”Dievs uzklausīja viņu vaidus, un Dievs pieminēja Savu derību ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu”. Jehova apsolīja savai tautai: ”Es.. izvedīšu jūs no Ēģiptes jūga, un izglābšu jūs no vergošanas.” (2. Mozus 1:14; 2:23, 24; 6:6—8LB-65r.)

Tātad Jehova neatzina par labu ”cilvēka valdīšanu pār cilvēku” nežēlīgas paverdzināšanas veidā. Bet vai Dievs vēlāk nepieļāva, ka arī viņa tautā pastāv verdzība? Jā, pieļāva, taču tā kardināli atšķīrās no tirāniskajām verdzības formām, kādas ir pastāvējušas dažādos vēstures posmos citās tautās.

Dieva bauslība noteica, ka par bērna nolaupīšanu un cilvēka pārdošanu draud nāves sods. Tāpat Jehova bija devis likumus, kas vergus aizsargāja. Piemēram, vergs, kuru tā īpašnieks bija sakropļojis, bija jāatlaiž brīvībā. Ja īpašnieks vergu bija sitis tā, ka tas nomira, īpašnieku varēja sodīt ar nāvi. Karā iegūtās gūsteknes drīkstēja padarīt par verdzenēm vai apprecēt, bet nedrīkstēja tās izmantot vienkārši savas dzimumtieksmes apmierināšanai. Bauslības būtība bija tāda, ka, to izpratis, godprātīgs izraēlietis pret saviem vergiem izturējās laipni un ar cieņu, it kā tie būtu algoti strādnieki. (2. Mozus 20:10; 21:12, 16, 26, 27; 3. Mozus 22:10, 11; 5. Mozus 21:10—14.)

Bija ebreji, kas labprātīgi kļuva par vergiem saviem tautiešiem, lai atmaksātu parādus. Šādi rīkodamies, viņi pasargāja sevi no bada un daudzi no viņiem uzlaboja savu materiālo stāvokli. Turklāt noteiktā laikā pēc ebreju kalendāra vergi bija jāatlaiž brīvībā, ja viņi paši to gribēja. * (2. Mozus 21:2; 3. Mozus 25:10; 5. Mozus 15:12.) Ebreju zinātnieks Mozus Mīlziners, runājot par šiem likumiem, izteicās, ka ”vergs nekad nepārstāja būt cilvēks, viņu uzskatīja par personu, kas apveltīta ar dabiskām cilvēka tiesībām, par kuru pārkāpšanu nevarēja palikt nesodīts pat verga īpašnieks”. Cik ļoti šī verdzība atšķīrās no pazemojošajām verdzības formām, ar kādām ir aptraipītas vēstures lappuses!

Verdzība un kristieši

Verdzība veidoja Romas impērijas ekonomisko sistēmu, kuras pakļautībā dzīvoja arī pirmā gadsimta kristieši. Tāpēc daži no kristiešiem bija vergi, bet citi — vergu īpašnieki. (1. Korintiešiem 7:21, 22.) Vai tas nozīmēja, ka Jēzus mācekļu vidū bija cietsirdīgi vergturi? Protams, nē. Lai ko būtu pieļāvuši romiešu likumi, mēs varam būt pārliecināti, ka kristieši pret cilvēkiem, pār kuriem viņiem bija vara, neizturējās slikti. Apustulis Pāvils pat mudināja Filemonu izturēties pret savu vergu Onēzimu, kurš bija kļuvis par kristieti, kā pret brāli. * (Filemonam 10—17.)

Bībelē nekas neliecina, ka verdzība būtu ietilpusi Dieva sākotnējā nodomā attiecībā uz cilvēci. Tāpat neviens no Bībeles pravietojumiem neliek domāt, ka verdzība pastāvēs Dieva jaunajā pasaulē. Nākotnē gaidāmajā paradīzē taisnīgie ”sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka, jo nebūs neviena, kas tiem iedvestu bailes”. (Mihas 4:4.)

Tātad Bībele neattaisno nežēlīgu izturēšanos jebkādā tās izpausmē. Tieši pretēji: tā atbalsta vienlīdzības ideju un aicina cienīt citam citu. (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Tā mudina cilvēkus izturēties pret citiem tā, kā viņi gribētu, lai citi izturas pret viņiem. (Lūkas 6:31.) Bībelē kristiešiem ir ieteikts būt pazemīgiem un ”citus uzskatīt augstākus par sevi”, lai kāds būtu to sociālais stāvoklis. (Filipiešiem 2:3.) Šie principi nekādi nav savienojami ar pazemojošajām verdzības formām, kādas pastāvēja daudzās zemēs, jo sevišķi pēdējos gadsimtos.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 11. rk. Fakts, ka bauslība paredzēja iespēju vergam palikt pie sava saimnieka, norāda, ka Izraēlā pastāvošā verdzība nebija nežēlīga.

^ 13. rk. Līdzīgi arī mūsdienās kristiešu vidū ir darba devēji un darba ņēmēji. Tāpat kā tagad darba devējs, kas ir kristietis, neizturas slikti pret tiem, kas strādā viņa vadībā, arī pirmajā gadsimtā Jēzus mācekļi attiecībās ar saviem kalpotājiem ievēroja kristīgos principus. (Mateja 7:12.)