Līdzsvarota attieksme pret darbu

KĀDS pašaizliedzīgs virsnieks strādāja bez pusdienas pārtraukuma, lai pabeigtu darbu, kas steidzīgi bija nepieciešams viņa priekšniekam, augstākas pakāpes virsniekam. Kad viņa biedri atgriezās no pusdienām, tie atrada vīrieti, pārlīkušu pār rakstāmgaldu — jau mirušu.

Kad pēc nepilnām divām stundām piezvanīja viņu priekšnieks, virsnieki bija šokēti par viņa reakciju: ”Žēl, ka virsnieks N. ir miris, bet līdz rītrītam ir jāatrod viņam aizstājējs.” Šie vārdi virsniekiem lika domāt par jautājumu, vai tiešām vienīgais, kam priekšnieka acīs bija kāda vērtība, bija darbs, ko veica viņu mirušais biedrs.

Šis patiesais notikums atspoguļo bēdīgo realitāti — bieži cilvēka vērtību nosaka vienīgi tas, cik noderīgs viņš ir savam darba devējam. Tāpēc būtu labi sev pajautāt: vai es dzīvoju, lai strādātu, vai strādāju, lai dzīvotu? Ko no savas dzīves es upurēju darba labā?

Pieņemiet saprātīgus lēmumus

Dzīvesbiedra un darbavietas izvēle ir lēmumi, ko daudzi uzskata par svarīgākajiem dzīvē, bet kas bieži tiek pieņemti impulsīvi. Tā kā agrāk gan darbavietu, gan dzīvesbiedru cilvēki izvēlējās uz mūžu, tad pirms šo atbildīgo lēmumu pieņemšanas viņi rūpīgi visu apdomāja un mēdza lūgt padomu vecākiem draugiem vai tēvam un mātei.

Turpretī mūsdienās daudzi, šķiet, izvēlas dzīvesbiedru, ņemot vērā vienīgi fizisko pievilcību, un dibina laulību ar domu, ka neveiksmes gadījumā varēs sameklēt sev citu cilvēku. Daudzi līdzīgā veidā izvēlas arī darbavietu, koncentrēdamies vienīgi uz ārējo spožumu un nedomādami  par iespējamām ēnas pusēm. Ja arī potenciālās problēmas tiek pamanītas, tad cilvēks sev iegalvo: ”Gan es tikšu ar tām galā,” — un vairs par tām nedomā.

Sievietes no nabadzīgām valstīm bieži atsaucas uz vilinošiem darba piedāvājumiem, kas sola izredzes uz greznu dzīvi citā zemē. Taču, ieradušās jaunajā vietā, viņas bieži nokļūst publiskajos namos, un viņu dzīve kļūst vēl briesmīgāka, nekā tā ir bijusi iepriekš. Šī šausmīgā mūsdienu verdzības forma ir ”posts, ko neizdodas un neizdodas likvidēt”, sacīts žurnālā World Press Review.

Bet vai var gadīties, ka, pieņemot vilinošu oficiāla darba piedāvājumu, cilvēks var nonākt stāvoklī, kas līdzinās verdzībai? Jā, tā var notikt. Piemēram, dažas kompānijas savu darbinieku ērtībām piedāvā dažādus luksusa pakalpojumus — viesību zāles, ko darbinieki var izmantot kopā ar ģimenes locekļiem un draugiem, bezmaksas autotransporta un ķīmiskās tīrīšanas pakalpojumus, iespēju darbavietā apmeklēt zobārstu, par brīvu izmantot vingrošanas zāles un ieturēt daļēji apmaksātas pusdienas dārgos restorānos.

”Kāda kompānija apmaksā saviem pārslogotajiem darbiniekiem pat iepazīšanās biroja pakalpojumus,” izteicās žurnālists Ričards Rīvss. Taču esiet piesardzīgi! R. Rīvss paskaidro: ”Šīs firmas izdomā dažādus veidus, kā padarīt jūsu dzīvi vieglāku, bet ar vienu nosacījumu — jūsu dzīve tad pieder firmai; tas nozīmē, ka jūsu darbadienas garums ir 18 stundas, ka jūs strādājat arī brīvdienās, ka jūs ēdat, vingrojat, atpūšaties un pat guļat darbā, lai jūs vienmēr būtu firmas rīcībā un varētu vairot tās ienākumus.”

Kāda ir alternatīva?

Kāds sens sakāmvārds skan: ”Dzīvs suns tomēr ir vairāk vērts nekā nobeidzies lauva.” (Salamans Mācītājs 9:4.) Šis sakāmvārds liek padomāt, vai darbs ir tā vērts, lai tam ziedotu savu veselību un pat dzīvību. Pārdomājuši šo jautājumu un izvērtējuši savus apstākļus, daudzi ir atraduši veidu, kā sagādāt visu nepieciešamo sev un savai ģimeni, ja viņiem tāda ir, un tajā pašā laikā dzīvot laimīgu, saturīgu dzīvi.

Tiesa, bieži tas nozīmē, ka jābūt pieticīgam un jāspēj izšķirt, kas tiešām ir vajadzības un kas —  tikai vēlmes. Cilvēki, kas tiecas pēc prestiža un augsta stāvokļa sabiedrībā, mēdz noraidīt pieticīgāka darba piedāvājumus un pat uzskatīt, ka tādus pieņemt ir muļķīgi. Bet kas dzīvē ir patiesi svarīgs? Vai jūs esat pēdējā laikā par to domājis?

Gudrais ķēniņš Salamans, kurš uzrakstīja iepriekšminēto sakāmvārdu, bija ieguvis materiālā ziņā daudz vairāk, nekā citiem, šķiet, tas jebkad ir izdevies. Bet, kad Salamans rezumēja svarīgāko dzīvē, viņš, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Gala iznākums no visa ir šāds: Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” (Salamans Mācītājs 12:13.)

Tomēr Salamans augstu vērtēja darbu. ”Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais,” ķēniņš rakstīja, ”ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm?” (Salamans Mācītājs 2:24.) Arī Jēzus Kristus — lielākais Salamans — un viņa debesu Tēvs atzīst darba vērtīgumu. ”Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos,” Jēzus paskaidroja. (Jāņa 5:17; Mateja 12:42.)

Patlaban cilvēku dzīves laiks ir ierobežots. (Psalms 90:10.) Bet Kristus zināja, ka, valdot Dieva Valstībai, par kuru viņš mācīja saviem sekotājiem lūgt, cilvēkiem būs iespējams dzīvot uz zemes mūžīgi. Tāpēc viņš savā Kalna sprediķī izteica šādu pamudinājumu: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:9, 10, 33.)

Bībelē par apstākļiem, kādi būs šīs Valstības valdīšanas laikā, ir apsolīts: ”Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīna dārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus. Viņi necels namu, lai citi tur dzīvotu.. ..mani izredzētie izmantos paši to, ko viņu rokas veikušas.” (Jesajas 65:21, 22.)

Kādas saviļņojošas izredzes — dzīvot neierobežoti ilgi un strādāt saturīgu darbu, kas sniedz gandarījumu! Nopietni izvērtējuši savu tagadējo situāciju, mēs, iespējams, atklāsim, ka ir nepieciešams kaut ko mainīt mūsu pašreizējā darbā, lai izvairītos no briesmām, kas var nelabvēlīgi ietekmēt mūsu izredzes iemantot ”īsto dzīvību” — dzīvi Dieva Valstības pakļautībā. (1. Timotejam 6:19.) Parādīsim gan darbā, gan jebkurā citā dzīves jomā, ka dziļi cienām mūsu dzīvības Devēju. (Kolosiešiem 3:23.)

[Attēli 8., 9. lpp.]

Kad valdīs Dieva Valstība, cilvēki varēs strādāt saturīgu darbu, neriskējot ar savu drošību