Brīnums vārdā strausa ola

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA DIENVIDĀFRIKAS REPUBLIKĀ

NEKUSTĪGI gulēdama inkubatorā, strausa ola neatklāj, kas norisinās tās iekšienē, un neko nevēstī par aizraujošo izrādi, kas drīz sāksies. Taču šeit, strausu fermā, mums ir dota iespēja kaut ko vairāk uzzināt par strausa attīstību, sākot ar to brīdi, kad mātīte izdēj olas.

Rūpes par olām

Strausu mātīte izdēj savas ziloņkaula baltās, līdz pusotru kilogramu smagās olas vienkāršā smilšu iedobē. * Fermas strādnieki katru dienu savāc jaunizdētās olas un pārvieto tās uz inkubatoru, kur tās paliks apmēram sešas nedēļas.

Visu šo laiku olas tiek cītīgi aprūpētas. Tās tiek turētas drošībā un siltumā aptuveni 37 grādu temperatūrā, kas ir ideāla jaunās dzīvības attīstībai. Lai dzeltenums vai dīglis nenosēstos olas apakšā un nepieliptu pie zemčaulas apvalka, fermeris ievieto olas īpašos paliktņos, kuros tās automātiski tiek apgrozītas, vai arī parūpējas, lai tās katru dienu tiktu apgrieztas ar rokām. Tā tiek atdarināti strausi, kas savvaļā perējot regulāri apgroza olas.

Kas notiek iekšā?

Bet kā lai uzzina, kas notiek čaumalas iekšienē? Fermeris izmanto īpašu kasti, kurā deg spilgta gaisma, — saudzīgi paņēmis vienu olu, viņš to ieliek kastes virspusē izveidotā caurumā. Ar šādas izgaismošanas palīdzību fermeris gūst nelielu ieskatu apbrīnojamajos procesos, kas notiek olā. Ik pa laikam viņš izgaismo olas, lai pārbaudītu, kā dīglis attīstās. Ja dažas šādas caurskates liecina, ka olas vidus joprojām ir šķidrs, ola acīmredzot ir neauglīga un to atpakaļ inkubatorā vairs neliek.

Tajās 39 dienās, kamēr olas atrodas inkubatorā, porcelānam līdzīgo čaumalu gūstā notiek brīnumaina augšana. Vienlaikus veidojas gaisa kamera, kas beigās aizņem aptuveni trešdaļu olas tilpuma. * Putnēniem olās kļūst pavisam šauri, un tie sāk gatavoties neizbēgamajam izlaušanās brīdim. Taču vispirms ir jānotiek kādam svarīgam procesam — dzeltenumam caur nabas saiti jāsāk ieplūst to sīciņajos vēderos. Tam ir būtiska nozīme, jo dzeltenums satur barības vielas un dod enerģiju, kas strausu mazuļiem tūlīt tik ļoti būs vajadzīga, lai izlauztos ārpasaulē.

Izšķilšanās

Beidzot lielā diena ir klāt, un mēs esam ieradušies to noskatīties. Vispirms mazuļiem jāpārplēš gaisa kameras plēve, un tikai pēc tam tie var ķerties pie pašas čaumalas. Atšķirībā no citiem putnēniem, kam ir olas zobs, ar kuru šķiļoties pārsist čaumalu, strausu mazuļiem uz knābja ir īpašs aizsargslānis, kas sedz maigo knābja galiņu. Atbalstījis knābja galu pret čaumalu, putnēns  spiež kakla mugurpusi pret plēvi, kas to šķir no gaisa kameras. Pēc pamatīgas spiešanas un rīvēšanas plēve beidzot ir pušu, un tagad mazulis var aizņemt visu olas tilpumu. (Skat. A attēlu.)

Putnēna plaušās ieplūst pirmais gaisa malks — plaušas ir sākušas darboties. Taču lielās rosības dēļ olas šaurībā ir kļuvis neciešami smacīgi. Tāpēc tagad putnēns vairs nevar apstāties — tam ir jācīnās tālāk un jāizlaužas ārā no čaumalas. No visa spēka tas ar knābi dauza pa čaumalas iekšpusi. Pēkšņi piekusušais mazulis pamana gaismas stariņu, jo čaumalā ir parādījusies sīka plaisiņa, un putnēns pirmo reizi sajūt īstu āra gaisu. (Skat. B attēlu.)

Nedaudz atpūties, tas atgūst spēkus, lai turpinātu lauzt ieplaisājušo čaumalu, sparīgi liekot lietā labo kāju un ar aizsargslāni bruņoto knābīti. Un tad, izmētādams čaumalas gabalus kā miniatūrs Goliāts, putnēns mēģina apsēsties, mirkšķinot acis pretī lielajai pasaulei tik cienīgi un pašpaļāvīgi, cik vien tāds tikko izšķīlies, grīļīgs strausu mazulis spēj. (Skat. C attēlu.)

Kāpēc fermeris nepalīdz cālim izkļūt no čaumalas? Tā viņš rīkojas paša putnēna labā. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai caur  nabas saiti tiktu absorbēts viss dzeltenums, un pēc tam nabas atvere saraujas un slēdzas. Neaicināts palīgs, mēģinot paātrināt notikumu gaitu, varētu ievainot vārīgo putnēnu vai pakļaut to nopietnas infekcijas riskam.

Bet galu galā visi cāļi šeit, fermā, ir izšķīlušies. Ir tik aizraujoši vērot, kā mazie strausi — noguruši, bet lepni par pirmo uzvaru — iznirst no saplēstu čaumalu jūkļa.

Tikšanās ar audžuvecākiem

Pēc brīža cāļu mīkstās dūnas inkubatora siltajā gaisā izžūst, un tie kļūst neatvairāmi glīti un pūkaini. Tad tos ievieto nelielā, saulainā aplociņā. Izskatās, ka putnēniem tas ļoti patīk. Beidzot tie var ielocīt savas vēl nedrošās kājas.

Nākamajā dienā strausu mazuļiem pienāk svarīgs brīdis: tie iepazīstas ar saviem audžuvecākiem — pieaugušiem strausiem, kas par tiem rūpēsies turpmākos trīs mēnešus. Līdz šim putnēni vēl nav jutuši izsalkumu, jo tie ir iztikuši ar barības vielām, ko saturēja olas dzeltenums. Taču dažas dienas pēc izšķilšanās cāļiem sāk mosties ēstgriba. Bet ko lai tie ēd? Mums par lielu izbrīnu, putnēni sāk knābāt savu audžuvecāku svaigos mēslus! Fermeris paskaidro, ka tas acīmredzot palīdz nostiprināt cāļu nenobriedušo imūnsistēmu.

Paskatieties tikai uz šiem mazuļiem, kas izmisīgi cenšas tikt līdzi audžuvecāku garajiem soļiem! Tas nudien nav viegli. Bet strausu mazuļi aug neticami ātri — tie izaug par veseliem 30 centimetriem mēnesī. Tāpēc jau pēc mēneša tie spēs turēties līdzi daudz lielākajiem pieaugušajiem putniem.

Kad jaunajiem strausiem ir seši mēneši, tie ir pilnīgi izauguši un sasnieguši gandrīz divarpus metru augstumu. Ir grūti noticēt, ka tikai mazliet vairāk nekā pirms septiņiem mēnešiem šie izstīdzējušie radījumi, kas, šķiet, sastāv vienīgi no kakla un kājām, bija tikai apaļas, nekustīgas olas strausu fermas inkubatorā.

[Zemsvītras piezīmes]

[Shēma 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ŠĶILŠANĀS GAITA

A

B

C

[Norāde par autortiesībām]

Skiču avots: Dr. D. C. Deeming

[Attēls 23. lpp.]

Lielā diena — šķiļas strausu mazuļi

 [Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

John Dominis/Index Stock Photography