Vai Dievs ignorē mūsu vājības?
Bībeles viedoklis
Vai Dievs ignorē mūsu vājības?
”Es neesmu nekāds ļaundaris! Es no tiesas esmu centies laboties, taču es vienkārši esmu vājš!”
VARBŪT līdzīgi esat juties arī jūs vai kāds, ko jūs pazīstat? Daudzi ir nākuši pie secinājuma, ka pārvarēt iesakņojušos netikumus ir praktiski neiespējami. Ne mazums ir tādu cilvēku, kam ir izveidojusies atkarība no alkohola, tabakas vai narkotikām. Citus ir pārņēmusi alkatība. Vēl citi ir padevušies netiklībai, aizbildinoties ar to, ka viņi nespēj pretoties savām seksuālajām tieksmēm.
Kā redzams no Mateja 26:41, Jēzum bija saprotoša attieksme pret cilvēku vājībām. * Viss Bībeles vēstījums skaidri apliecina, ka gan Dievs Jehova, gan Jēzus ir žēlsirdīgi pret cilvēkiem. (Psalms 103:8, 9.) Taču vai mēs varam gaidīt, ka Dievs ignorēs visus mūsu trūkumus?
Mozus un Dāvids
Bībelē par Mozu ir teikts, ka viņš bija ”ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”, un viņš centās saglabāt šo labo īpašību. (4. Mozus 12:3.) Kaut arī izraēlieši, ceļojot caur tuksnesi, bieži rīkojās nesaprātīgi un izrādīja necieņu pret Dievu un tā pārstāvjiem, Mozus allaž pazemīgi meklēja Dieva vadību. (4. Mozus 16:12—14, 28—30.)
Taču, kad ilgais un nogurdinošais ceļojums jau gāja uz beigām, viņš reiz visas tautas priekšā zaudēja pašsavaldību un nepaklausīja Dieva norādījumiem. Dievs Mozum piedeva, bet vai tas nozīmēja, ka viņš ignorēja notikušo? Nē. Viņš teica Mozum un Āronam: ”Jūs neesat Man ticējuši.., tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!” Mozus neiegāja Apsolītajā zemē. Viņš 40 gadus bija pūlējies, lai varētu tajā ieiet, taču nopietnas kļūdas dēļ viņš šo brīnišķīgo iespēju zaudēja. (4. Mozus 20:7—12.)
2. Samuēla 11:2—27.) Vēlāk viņš dziļi nožēloja savus noziegumus, un Dievs viņam piedeva. Taču Dāvids bija izpostījis citu cilvēku ģimeni, un Jehova viņu nepasargāja no nelaimēm, kas viņu pēc tam piemeklēja. Dāvida nesen piedzimušais dēlēns smagi saslima, un, kaut arī Dāvids lūdza Jehovu par šo bērnu, Jehova neiejaucās notikumos. Bērns nomira, bet vēlāk Dāvida namā risinājās vēl vesela virkne traģēdiju. (2. Samuēla 12:13—18; 19:1.) Dāvids ļoti dārgi samaksāja par savu padošanos vājībai.
Vēl viens dievbijīgs cilvēks, kas padevās vājībai, bija ķēniņš Dāvids. Reiz viņš ļāva iedegties kaislībai un stājās seksuālās attiecībās ar cita vīra sievu, bet pēc tam centās slēpt notikušo, panākot, ka šīs sievietes vīrs tiek nogalināts. (Kā parāda šie gadījumi, Dievs prasa, lai cilvēki atbildētu par savu rīcību. Tiem, kas vēlas viņam kalpot, ir jāstiprina vājās vietas savā garīgumā un jākļūst par labākiem kristiešiem. Pirmajā gadsimtā daudzi tā arī rīkojās.
Cīņa ar grēcīgiem paradumiem
Apustuļa Pāvila dzīve pamatoti tiek uzskatīta par kristīga dzīvesveida paraugu. Taču vai jūs zināt, ka viņš pastāvīgi cīnījās ar savām vājībām? Vēstulē romiešiem 7:18—25 ir spilgti aprakstīta šī cīņa jeb, kā teikts 23. pantā, ”karošana”. Pāvils nepārstāja cīnīties, jo viņš zināja, ka grēks jebkurā brīdī var likt sevi manīt. (1. Korintiešiem 9:26, 27.)
Senās Korintas kristiešu draudzē bija kristieši, kas agrāk bija dzīvojuši ļoti grēcīgi. Bībelē sacīts, ka starp viņiem bija tādi, kas kādreiz bija netikļi, laulības pārkāpēji, homoseksuālisti, zagļi, mantrauši un dzērāji. Bet par viņiem ir arī teikts, ka viņi bija ”nomazgāti”. (1. Korintiešiem 6:9—11.) Kādā veidā? Precīzas zināšanas, kristiešu sabiedrība un Dieva svētais gars bija viņiem devis spēku pārtraukt nepareizu rīcību. Galu galā Dievs viņus nosauca par taisnīgiem Kristus vārdā. Dievs viņiem piedeva, dodams viņiem tīru sirdsapziņu. (Apustuļu darbi 2:38; 3:19.)
Pāvils un Korintas kristieši necentās attaisnot savas grēcīgās tieksmes. Gluži pretēji, viņi cīnījās ar tām, un ar Dieva atbalstu viņi guva uzvaru šajā cīņā. Šie pirmā gadsimta kristieši, par spīti videi, kurā viņi dzīvoja, un savām nepilnīgajiem cilvēkiem raksturīgajām tieksmēm, sāka ievērot augstas morāles normas. Taču ko var teikt par mums?
Dievs gaida, ka mēs cīnīsimies ar savām vājībām
Lai cik neatlaidīgi mēs cīnītos, mums ne vienmēr izdosies pilnībā izskaust savas vājības. To cēlonis ir nepilnība, ko mēs nespējam novērst. Taču mēs nedrīkstam padoties vājībām. (Psalms 119:11.) Kāpēc tas ir tik svarīgi?
Dievam nav pieņemami, ka cilvēki, aizbildinoties ar savu nepilnību, nemitīgi grēko. (Jūdas 4.) Jehova vēlas, lai cilvēki sakārtotu savu dzīvi un dzīvotu morāli tīri. Bībelē teikts: ”Nīstiet to, kas ļauns.” (Romiešiem 12:9.) Kāpēc Dievam ir šāda stingra nostāja?
Viens iemesls ir tas, ka ļaušanās vājībai var mums kaitēt. ”Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus,” sacīts Bībelē, Vēstulē galatiešiem 6:7. Ja cilvēks padodas kaitīgiem ieradumiem, alkatībai vai izlaidībai, sekas bieži vien ir ārkārtīgi bēdīgas. Taču ir kāds vēl svarīgāks iemesls.
Grēkošana apvaino Jehovu un attālina mūs no viņa. (Jesajas 59:2.) Tā kā cilvēki, kas grēko, nevar gūt Dieva labvēlību, viņš šādus cilvēkus mudina: ”Mazgājieties, šķīstaities..! Mitieties ļaunu darīt!” (Jesajas 1:16.)
Mūsu Radītājs ir mīlošs un žēlsirdīgs. Viņš negrib, ”ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās”. (2. Pētera 3:9.) Pastāvīga padošanās savām vājībām neļauj mums iemantot Dieva labvēlību. Dievs neignorē mūsu vājības, tāpēc tas nebūtu jādara arī mums.
[Zemsvītras piezīme]
^ 5. rk. Jēzus sacīja: ”Gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.”