Mozus — cilvēks vai mīts?
JAU kopš Mozus piedzimšanas brīža viņa dzīvībai draudēja briesmas. Viņš piederēja pie etniskas grupas, kas bija cēlusies no klejotāju lopkopju saimes, kura kopā ar savu ciltstēvu Jēkabu jeb Izraēlu bija apmetusies uz dzīvi Ēģiptē, lai paglābtos no bada. Ilgu laiku izraēlieši bija mierīgi sadzīvojuši ar ēģiptiešiem, bet tad notika pārmaiņa, kas nevēstīja neko labu. Kādā uzticamā vēsturiskā aprakstā teikts: ”Ēģiptē cēlās jauns valdnieks.. Un viņš sacīja saviem tautiešiem: ”Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums. Tāpēc rīkosimies ar tiem gudri, ka tie par daudz nesavairojas.”” Kā viņš bija iecerējis apturēt izraēliešu pieaugumu? Viņš padarīja izraēliešus par vergiem un pavēlēja izraēliešu vecmātēm nogalināt ikvienu jaundzimušu zēnu. (2. Mozus 1:8—10, 13—16.) Taču, tā kā vecmātes rīkojās drosmīgi un nepakļāvās faraona rīkojumam, izraēliešu skaits turpināja augt. Tad Ēģiptes valdnieks pavēlēja: ”Visus zēnus, kas piedzimst, iemetiet upē.” (2. Mozus 1:17, 21.)
Tomēr Amrāms un Johebeda, kāds laulāts izraēliešu pāris, nenobijās no faraona pavēles. (Ebrejiem 11:23.) Johebeda bija dzemdējusi jauku puisēnu, kas vēlāk tika raksturots kā ”Dievam patīkams” *. (Apustuļu darbi 7:20.) Iespējams, viņi noprata, ka Dievs viņu dēlam parāda labvēlību. Jebkurā gadījumā viņi nebija ar mieru bērnu nodot nāvē, un, riskējot ar savu dzīvību, viņi nolēma to paslēpt.
Kad bija pagājuši trīs mēneši, Mozus vecāki saprata, ka ilgāk viņiem vairs neizdosies dēlu paturēt slepenībā. Neredzēdama citu iespēju, Johebeda noguldīja Mozu niedru grozā un ielika to Nīlā. Tā sākās notikumi, kas nav aizmirsti līdz pat mūsu dienām. (2. Mozus 2:3, 4.)
Vai tā patiešām notika?
Daudzi mūsdienu zinātnieki šos notikumus uzskata par izdomājumu. ”Nav atrasta ne vismazākā arheoloģiskā liecība, kas pierādītu Izraēla bērnu uzturēšanos Ēģiptē,” teikts žurnālā Christianity Today. Taustāmu liecību par izraēliešu dzīvi Ēģiptē varbūt arī nav, taču pastāv diezgan daudz netiešu pierādījumu, kas apliecina Bībeles vēstījuma patiesumu. Ēģiptologs Džeimss Hofmeiers grāmatā Israel in Egypt (Izraēls Ēģiptē) raksta: ”Arheoloģijas fakti skaidri liecina, ka Ēģiptē bieži uzturējās cilvēki no Levantes [valstīm, kas atrodas Vidusjūras austrumu piekrastē], īpaši periodos, kad viņu zemi piemeklēja sausums.. Laikposmā no 1800. līdz 1540. gadam pirms mūsu ēras Ēģipte bija iecienīta patvēruma vieta semītu valodās runājošajiem Rietumāzijas iedzīvotājiem.”
Turklāt jau sen ir atzīts, ka Bībeles apraksts par verdzību Ēģiptē ir pareizs. Kā ir minēts grāmatā Moses—A Life, ”Bībeles vēstījumu par izraēliešu paverdzināšanu apstiprina kāds bieži reproducēts gleznojums, kurš ir atrasts vienā no senās Ēģiptes kapenēm un kurā ir detalizēti attēlots, kā vergi taisa māla ķieģeļus”.
Nav pamata apšaubīt arī to, kas Bībelē teikts par grozu, kādā Johebeda ielika mazo Mozu. Saskaņā ar Kuka izdoto komentāru, papirusa niedres ”Ēģiptē tika plaši izmantotas vieglu un ātru laivu būvniecībā”.
Bet varbūt ir grūti noticēt, ka valsts vadītājs varētu būt iniciators aukstasinīgai bērnu slepkavošanai? Zinātnieks Džordžs Rolinsons atgādina: ”Jaundzimušo nogalināšana.. ir tikusi plaši praktizēta dažādos laikos un vietās un ir tikusi uzskatīta par visai nenozīmīgu lietu.” Līdzīgi masu slepkavību piemēri nemaz nav jāmeklē tālā senatnē — šādas zvērības notiek arī mūsdienās. Bībeles vēstījums par šo notikumu var likties šokējošs, taču tas vienīgi atspoguļo reālus vēsturiskus faktus.
Mozus nonāk faraona namā
Johebeda nepameta savu bērnu likteņa varā. Viņa ”nolika [šķirstu] niedrēs upes krastmalā”, acīmredzot cerēdama, ka tur viņas dēls tiks atrasts. Iespējams, viņa bija novērojusi, ka faraona meita regulāri nāk uz šo vietu peldēties. * (2. Mozus 2:2—4.)
Princese grozu drīz vien pamanīja. ”Kad viņa to atvēra, tā ieraudzīja bērnu, un, lūk: puisēns raudāja. Viņa iežēlojās par to un sacīja: ”Tas ir viens no ebrēju bērniem.”” Princese nolēma pieņemt puisēnu par savu dēlu. Lai kādu vārdu bērnam bija devuši viņa īstie vecāki, tas jau sen ir aizmirsts. Tagad viņu visā pasaulē pazīst ar vārdu, kādā viņu nosauca audžumāte, — Mozus *. (2. Mozus 2:5—10.)
Vai būtu jāšaubās, ka Ēģiptes valdnieka meita pieņēma šādu bērnu? Nē, jo ēģiptiešu reliģija mācīja, ka labi darbi paver cilvēkam iespēju nokļūt debesīs. Kas attiecas tieši uz adoptāciju, arheoloģe Džoisa Tildeslija raksta: ”Ēģiptē pastāvēja dzimumu vienlīdzība. Vismaz teorētiski sievietēm bija tādas pašas juridiskas un ekonomiskas tiesības kā vīriešiem.., un viņas varēja adoptēt bērnus.” Ir atrasts kāds sens papiruss, kurā var lasīt oficiālu apstiprinājumu tam, ka kāda ēģiptiete ir adoptējusi savus vergus. Savukārt, komentējot Mozus mātes nolīgšanu par zīdītāju, kādā Bībeles vārdnīcā teikts: ”Solījums maksāt Mozus mātei par bērna zīdīšanu atgādina adopcijas līgumus, kas ir tapuši Mezopotāmijā.” (The Anchor Bible Dictionary.)
Vai Mozus adopcija nozīmēja, ka viņš palika neziņā par savu piederību ebreju tautai un tās garīgo mantojumu? Dažas Holivudas filmas rada tādu iespaidu, taču Dieva Raksti liecina par pretējo. Pateicoties Mozus māsas Mirjamas gudrajai rīcībai, par Mozus zīdītāju kļuva viņa paša māte Johebeda, un nav šaubu, ka šī dievbijīgā sieviete neslēpa no sava dēla patiesību. Tā kā senatnē bērni tika zīdīti vairākus gadus, Johebedai bija plašas iespējas mācīt Mozum par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu. (2. Mozus 3:6.) Šis garīgais pamats Mozum lieti noderēja, jo pēc tam, kad viņš tika atdots faraona meitai, viņu ”mācīja visās ēģiptiešu gudrībās”. Vai Mozus karā ar Etiopiju patiešām uzkalpojās par ģenerāli, kā to apgalvo vēsturnieks Josefs Flāvijs, nav iespējams precīzi noskaidrot, taču Bībelē ir sacīts, ka Mozus ”bija varens vārdos un darbos”. * (Apustuļu darbi 7:22.)
40 gadu vecumā Mozus droši vien jau bija gatavs ieņemt kādu atbildīgu amatu, un, palikdams faraona namā, viņš būtu ieguvis gan varu, gan bagātību. Bet tad atgadījās kāds notikums, kas izmainīja visu viņa turpmāko dzīvi.
Bēgšana uz Midiana zemi
Kādu dienu Mozus ieraudzīja ”vīru, kas sita kādu ebrēju, viņa cilts brāli”. Gadiem ilgi Mozus bija atradies izdevīgā situācijā, būdams ebrejs un tajā pašā laikā dzīvodams Ēģiptes galmā. Bet, redzot, ka viņa tautietis tiek sists — iespējams, tik nežēlīgi, ka draudēja briesmas šī cilvēka dzīvībai —, Mozus vairs nespēja palikt malā. (2. Mozus 2:11.) Viņš atteicās ”saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu”. (Ebrejiem 11:24, 25.)
Izdarījis šo izvēli, Mozus ātri un izšķirīgi rīkojās — viņš ”nosita ēģiptieti un to apraka smiltīs”. (2. Mozus 2:12.) Tas nebija ”pēkšņs dusmu uzliesmojums”, kā to raksturoja kāds kritiķis. Visticamāk, uz šādu soli Mozu pamudināja ticība Dieva solījumam atbrīvot Izraēlu no Ēģiptes, kaut arī viņa rīcība nebija saskaņā ar to, kā Dievs šo solījumu bija nolēmis īstenot. (1. Mozus 15:13, 14.) Varbūt Mozus domāja, ka viņa rīcība pamudinās izraēliešus uz sacelšanos. (Apustuļu darbi 7:25.) Taču, Mozum par vilšanos, viņa tautieši atteicās atzīt viņa vadību. Kad ziņas par ēģiptieša nogalināšanu sasniedza faraonu, Mozus bija spiests bēgt. Viņš apmetās uz dzīvi Midiana zemē un apprecēja sievieti, vārdā Cipora, kuras tēvs Jetrus bija kādas klejotāju cilts patriarhs.
40 garus gadus Mozus pavadīja, ganīdams Jetrus aitas, un viņa cerības, ka viņš varētu kļūt par izraēliešu atbrīvotāju, pamazām bija izplēnējušas. Bet tad kādu dienu, kad Mozus ar Jetrus ganāmpulkiem atradās netālu no Horeba kalna, degošā krūmā Mozum parādījās Dieva eņģelis. ”Izved manu tautu no Ēģiptes!” skanēja pavēle, ko Dievs Jehova deva Mozum. No Mozus atbildes var redzēt, ka viņš svārstījās un nejutās par sevi pārliecināts: ”Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?” Mozus pat pieminēja faktu, kas filmās par viņu parasti netiek atspoguļots, proti, ka viņš cieš no kāda runas defekta. Cik ļoti Mozus atšķiras no varoņiem, kādi darbojas senos mītos un leģendās! 40 gadus ganīdams aitas, viņš bija kļuvis par pazemīgu un lēnprātīgu cilvēku. Kaut arī Mozus izjuta nedrošību par sevi, Dievs bija pārliecināts, ka viņš ir piemērots Izraēla tautas vadītāja uzdevumam. (2. Mozus 3:1—4:20.)
Atbrīvošana no Ēģiptes jūga
Mozus atstāja Midianu un stājās faraona priekšā, pieprasot, lai tas atbrīvo Dieva tautu. Kad stūrgalvīgais valdnieks atteicās to darīt, Ēģiptei tika uzsūtītas desmit mocības. Desmitajā mocībā aizgāja bojā visi pirmdzimtie Ēģiptē, un satriektais faraons beidzot atļāva izraēliešiem doties prom. (2. Mozus 5.—13. nodaļa.)
Lielākajai daļai lasītāju šie notikumi ir labi zināmi, bet vai tie ir vēsturiski patiesi? Pēc dažu domām, fakts, ka nav minēts faraona vārds, pierāda, ka šis notikums ir izdomāts. * Taču, kā norāda iepriekš citētais Dž. Hofmeiers, ēģiptiešu rakstveži nereti tīšām neminēja vārdā, piemēram, faraona ienaidniekus. Lai gan ”Kadešas un Megidas ķēniņu vārdi nekur nav fiksēti, vēsturnieki tomēr neapšauba, ka Tutmoss III devās karagājienā pret Megidu”, viņš argumentē. Pēc šī ēģiptologa domām, faraona vārds varētu būt atstāts neminēts ”nopietnu teoloģisku iemeslu dēļ”. Viens no šiem iemesliem varētu būt tāds, ka, nenosaucot faraonu vārdā, stāstījumā par notikumiem Ēģiptē uzmanība tiek pievērsta nevis faraonam, bet Dievam.
Tomēr kritiķi negrib piekrist, ka ebreji masveidā būtu izgājuši no Ēģiptes. Zinātnieks Homērs Smits apgalvo, ka tad, ja šāda masveida pārvietošanās būtu notikusi, ”tā noteikti būtu plaši atspoguļota Ēģiptes vai Sīrijas vēsturē.. Visticamāk, no Ēģiptes uz Palestīnu aizbēga samērā nedaudz cilvēku, bet pēc tam šis notikums tika apvīts ar izdomājumiem un izpušķojumiem, līdz radās leģenda par veselas tautas migrāciju.”
Tiesa, ēģiptiešu rakstu pieminekļos nav atrastas ziņas par šo notikumu. Taču ir zināms, ka ēģiptieši savās hronikās bija gatavi izdarīt korekcijas, ja patiesība nebija viņiem glaimojoša vai kaitēja viņu politiskajām interesēm. Piemēram, kad pie varas nāca Tutmoss III, viņš centās izdzēst jebkādu piemiņu par savu priekšgājēju Hatšepsutu. Ēģiptologs Džons Rejs raksta: ”Viņas vārds no uzrakstiem tika izdzēsts, ap viņas obeliskiem tika uzmūrēta siena, un viņas pieminekļi tika aizmirsti. Viņas vārds vēlākajās annālēs vairs nebija atrodams.” Līdzīgi centieni izmainīt vai noklusēt nevēlamus faktus notiek arī mūsdienās.
Ja runa ir par to, ka trūkst arheoloģisku pierādījumu, kas apstiprinātu ebreju klejojumus pa tuksnesi, nedrīkst aizmirst, ka ebreji bija nomadi. Viņi necēla pilsētas un neapstrādāja laukus. Vienīgais, kas aiz viņiem palika, bija pēdu nospiedumi smiltīs. Tomēr pārliecinoši pierādījumi tam, ka ebreji atstāja Ēģipti un klejoja pa tuksnesi, ir pieejami — tie ir atrodami Bībelē. Šajā svētajā grāmatā par šiem notikumiem ir stāstīts ne reizi vien. (1. Samuēla 4:8; 78. psalms; 95. psalms; 106. psalms; 1. Korintiešiem 10:1—5.) Arī Jēzus Kristus apliecināja šo notikumu vēsturiskumu. (Jāņa 3:14.)
Nav šaubu, ka Bībeles vēstījums par Mozu ir patiess un uzticams. Bet, tā kā Mozus ir dzīvojis ļoti sen, varētu rasties jautājums: kā notikumi viņa dzīvē skar mūs?
^ 3. rk. Kā ir minēts izdevumā The Expositor’s Bible Commentary, izteiciens ”Dievam patīkams” var attiekties gan uz bērna neparasti piemīlīgo izskatu, gan uz ”viņa rakstura īpašībām”.
^ 11. rk. Kā ir norādīts Kuka komentārā, senajā Ēģiptē peldēšanās Nīlā bija plaši izplatīts paradums. ”Nīla tika pielūgta kā Ozīrisa emanācija, un tās ūdeņiem tika piedēvēta īpaša spēja dot dzīvību un auglību.”
^ 12. rk. Šī vārda izcelsme zinātnieku vidū ir izraisījusi daudz debašu. Senebreju valodā vārds ”Mozus” nozīmē ”izvilkts; izglābts no ūdens”. Vēsturnieks Josefs Flāvijs izvirzīja teoriju, ka šis vārds ir izveidojies no diviem ēģiptiešu vārdiem ar nozīmi ”ūdens” un ”izglābts”. Arī mūsdienās daži zinātnieki uzskata, ka vārds ”Mozus” ir cēlies no ēģiptiešu valodas, lai gan, viņuprāt, tas drīzāk nozīmē ”Dēls”. Tomēr jāņem vērā, ka šis arguments tiek balstīts uz līdzībām vārda ”Mozus” un dažu ēģiptiešu vārdu izrunā, un, tā kā neviens precīzi nezina ne senās ēģiptiešu, ne ebreju valodas izrunu, šīs teorijas nav iespējams pierādīt.
^ 14. rk. Grāmatā Israel in Egypt var lasīt: ”Pirmajā brīdī stāsts par Mozus uzaudzināšanu Ēģiptes galmā drīzāk izklausās pēc leģendas, bet, iegūstot labāku priekšstatu par faraona galmu Ēģiptes Jaunās valsts periodā, tā vairs nešķiet. Pēc Tutmosa III iniciatīvas.. viņam pakļauto Rietumāzijas valdnieku bērni tika sūtīti uz Ēģipti, lai apgūtu šajā valstī uzkrātās zināšanas.. Tāpēc citzemju valdnieku bērnu uzturēšanās Ēģiptes galmā nebija nekas neparasts.”
^ 22. rk. Daļa vēsturnieku uzskata, ka 2. Mozus grāmatā minētais faraons ir Tutmoss III, savukārt citi apgalvo, ka tas ir Amenhoteps II, Ramzess II vai vēl kāds cits. Ņemot vērā, ka Ēģiptes hronoloģijā valda liels sajukums, precīzi noteikt, par kuru faraonu ir runa, nav iespējams.