TIEM, kas pētī Bībeli, Vistona vārds ir pazīstams arī ar to, ka viņš angļu valodā iztulkoja pirmā gadsimta ebreju vēsturnieka Josefa Flāvija darbus. Šie darbi sniedz sīku informāciju par ebreju tautas vēsturi un priekšstatu par pasauli, kādā dzīvoja agrīnie kristieši.

Vistons bija apveltīts ar asu prātu. Viņš interesējās par dažādiem jautājumiem, bet īpaši viņu saistīja zinātniska un reliģiska rakstura jautājumi. Viņš uzskatīja, ka radīšanas apraksts Bībelē ir precīzs un ka dabā vērojamā brīnišķīgā harmonija un kārtība liecina par Radītāja esamību.

Turklāt Vistons bija pārliecināts, ka kristīgās baznīcas ir sašķēlušās daudzās konfesijās tāpēc, ka garīdznieki ir atkāpušies no Bībeles un devuši priekšroku tā saucamo baznīcas tēvu un baznīcas koncilu mācībām un tradīcijām, kas nav balstītas uz Bībeli.

Vistons atzina Bībeli par grāmatu, kurā ietverta garīga patiesība, tāpēc viņš noraidīja mācību par elli, kurā ļaundariem jācieš mūžīgas mokas ugunī. Viņš to uzskatīja par absurdu un nežēlīgu mācību, kas sagādā negodu Dievam. Taču viņa konfliktu ar baznīcas vadību īpaši saasināja tas, ka viņam nebija pieņemama trīsvienības doktrīna, saskaņā ar kuru Dievs sevī apvieno trīs vienlīdzīgas un vienlīdz mūžīgas personas — Tēvu, Dēlu un Svēto Garu —, kas tomēr ir nevis trīs dievi, bet viens.

Pēc rūpīgiem pētījumiem Vistons secināja, ka agrīnie kristieši neticēja trīsvienībai un ka šo mācību baznīca pieņēma vēlāk, kad kristietībā ieviesās pagāniskas filozofijas priekšstati. * Draugi brīdināja Vistonu, ka viņam var draudēt lielas nepatikšanas, ja viņš publicēs savus secinājumus, taču Vistons nespēja nerunāt par to, ka tiek izplatīti meli par Jēzus patieso dabu un ka īstenībā Jēzus ir Dieva Dēls un pieder pie radītajām būtnēm.

Kembridžas universitātē ikviens, kas izplatīja anglikāņu baznīcas mācībām pretējas idejas, tika atbrīvots no amata, un tas nozīmēja, ka Vistons riskēja zaudēt savu vietu. Tomēr, atšķirībā no Ņūtona, kas arī uzskatīja trīsvienību par aplamu mācību, bet baidījās atklāti paust savu viedokli, Vistons neklusēja. Viņš rakstīja: ”Nekāds pasaulīgs pamatojums.. man nebūs par šķērsli.”

1710. gadā Vistonu atlaida no Kembridžas universitātes. Tā kā viņš negribēja atteikties no saviem uzskatiem, viņš no slavena akadēmiķa kļuva par izstumto. Bet pat tas viņu neiebiedēja. Tajā laikā, kad Vistonu apsūdzēja ķecerībā, viņš uzrakstīja eseju sēriju ar nosaukumu Primitive Christianity Revived (Agrīnās kristietības atdzimšana). Ar agrīno kristietību viņš domāja to kristietību, ko izplatīja Jēzus pirmie sekotāji. Vēlāk Vistons nodibināja agrīnās kristietības izplatīšanas biedrību, kuras sapulces notika viņa Londonas mājā.

Kaut arī Vistons zaudēja profesora vietu un kādu laiku cieta materiālas grūtības, viņš nebeidza rakstīt un uzstāties ar lekcijām Londonas kafejnīcās. 1737. gadā viņš izdeva Josefa Flāvija darbus, ko pats bija iztulkojis, — šie darbi ievērojami paplašināja sapratni par agrīnās kristietības vēsturisko fonu. Josefa Flāvija darbi Vistona tulkojumā tiek izdoti joprojām.

Vistona drosmīgās, bet nepopulārās nostājas dēļ daudzi mūsu laikos viņu uzlūko par ”ekscentrisku personību”, rakstīja filozofijas un zinātnes vēsturnieks Džeimss Forss. Bet, pēc citu domām, Viljams Vistons bija cilvēks, kas dziļi pētīja Bībeli, no sirds meklēja reliģisku patiesību un bija stingri apņēmies dzīvot saskaņā ar saviem uzskatiem.