BIJA 1932. gada novembra beigas. Meksikas galvaspilsētā Mehiko, kurā jau tolaik dzīvoja vairāk nekā miljons cilvēku, pirms nedēļas ielās bija uzstādīti pirmie luksofori. Bet nu šī ziņa jau bija nozudusi no avīžu pirmajām lapām, jo ļaužu interesi piesaistīja kaut kas cits. Reportieri ar fotoaparātiem drūzmējās dzelzceļa stacijā, gaidīdami ierodamies toreizējo Sargtorņa biedrības prezidentu Džozefu Raterfordu. Turpat bija sanākuši arī vietējie Jehovas liecinieki, lai sirsnīgi sagaidītu brāli Raterfordu, kas plānoja apmeklēt viņu trīs dienu kongresu, uz kuru bija aicināti Jehovas liecinieki no visas Meksikas.

Žurnālā Zelta Laikmets bija teikts: ”Šis kongress katrā ziņā ieies vēsturē kā ārkārtīgi svarīgs notikums Patiesības uzvaras gājienā Meksikas Republikā.” Kāpēc kongress, ko apmeklēja tikai kādi 150 cilvēki, izpelnījās tik lielu ievērību?

Pirms tam Meksikā Dieva valstības sludināšana vēl nebija nesusi bagātīgus augļus. Nelieli kongresi tika rīkoti jau kopš 1919. gada, tomēr draudžu skaits turpmākajos gados saruka. 1929. gadā Mehiko tika atvērta filiāle un likās, ka daudz kas varētu mainīties uz labo pusi. Taču bija daži šķēršļi. Kad organizācija bija brīdinājusi neapvienot sludināšanu ar personisko komercdarbību, kāds kolportieris ar to bija tik ļoti neapmierināts, ka atstāja patiesību un izveidoja pats savu Bībeles pētīšanas grupu. Savukārt filiāles pārraugs bija iesaistījies nosodāmā rīcībā, un viņš bija jāatceļ no savu pienākumu pildīšanas. Uzticīgajiem Jehovas kalpiem neapšaubāmi bija vajadzīgs garīgs stiprinājums.

Brālis Raterfords lieliski uzmundrināja brāļus un māsas, kongresā teikdams divas iedvesmojošas runas un uzstādamies radiofonā ar piecām iespaidīgām lekcijām. Pirmo reizi vēsturē Meksikas radiostacijas pa visu valsti pārraidīja Bībeles vēsti. Pēc kongresa teokrātisko darbu organizēja jaunais filiāles pārraugs, un, izjuzdami Jehovas atbalstu, dedzīgi Jehovas liecinieki sāka plaši sludināt.

Nākamajā gadā Meksikā notika veseli divi kongresi: viens tika rīkots ostas pilsētā Verakrusā, bet otrs — Mehiko. Jehovas kalpu cītīgajai sludināšanai sāka parādīties lieliski augļi. 1931. gadā Meksikā bija tikai 82 sludinātāji, bet pēc desmit gadiem viņu skaits bija desmitkāršojies! 1941. gadā uz kongresu Mehiko ieradās apmēram 1000 cilvēku.

1943. gadā Jehovas liecinieki plaši informēja sabiedrību par gaidāmo kongresu ”Brīvā tauta” *, kam bija jānotiek 12 Meksikas pilsētās. Kā viņi to darīja? Viņi izmantoja metodi, ko viņu ticības biedri citur pasaulē lika lietā jau kopš 1936. gada, proti, viņi staigāja pa ielu ar plakātiem. Šie plakāti  bija uzkārti sludinātājiem plecos: viens plakāts priekšā, bet otrs aizmugurē.

Runājot par to, kādas sekmes bija Jehovas liecinieku gājieniem ar plakātiem pa Mehiko ielām, žurnālā La Nación bija teikts: ”Kongresa pirmajā dienā Jehovas lieciniekus mudināja aicināt uz kongresu vēl vairāk cilvēku. Jau nākamajā dienā apmeklētājiem sāka trūkt vietu.” Atsaucība, kādu izraisīja šie gājieni ar plakātiem, nepatika katoļu baznīcai, un tā sarīkoja pret Jehovas lieciniekiem vērstu kampaņu. Tomēr brāļi un māsas drosmīgi turpināja gājienus pa ielām. Minētajā žurnālā varēja lasīt šādu novērojumu: ”Viņi bija redzami visā pilsētā. ..vīrieši un arī sievietes bija kļuvuši par reklāmas ”sendvičiem”.” Rakstam bija pievienots attēls ar mūsu brāļiem Mehiko ielās, un paraksts pie attēla vēstīja: ”Ielas pārplūdina Jehovas liecinieki.”

Tajos gados Meksikā lielākajai daļai Jehovas liecinieku bija jāpārvar ievērojamas grūtības, lai apmeklētu kongresus. Daudzi brāļi un māsas dzīvoja nomaļos apvidos, kur nebija dzelzceļa satiksmes un pat ceļu. Brāļi no kādas draudzes rakstīja: ”Līdz šejienei neved neviens ceļš — te garām iet tikai telegrāfa līnija.” Lai tiktu līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai, no kurienes mūsu ticības biedri varēja aizbraukt uz pilsētu, kurā noritēja kongress, viņiem bija jāceļo jāšus uz mūļa vai arī vairākas dienas jāiet kājām.

Lielākā daļa mūsu brāļu un māsu bija trūcīgi un tik tikko spēja samaksāt par braucienu vienā virzienā. Kongresa norises pilsētās daudzi palika pa nakti pie vietējiem ticības biedriem, kas tos ar prieku uzņēma savās mājās. Citi nakšņoja valstības zālēs. Bija reize, kad aptuveni 90 Jehovas liecinieku apmetās filiāles telpās, kur viņiem ”gultu vietā bija rindās saliktas grāmatu kastes — katram gulētājam pa 20 kastēm”. Pateicīgie kongresa delegāti teica, ka gulēt uz grāmatu kastēm ”bija mīkstāk un siltāk nekā uz betona grīdas”, varēja lasīt gadagrāmatā.

Jehovas kalpi uzskatīja, ka kongresa apmeklēšana ir jebkādu pūļu un upuru vērta. Tagad sludinātāju skaits Meksikā tuvojas vienam miljonam, un viņi joprojām ir dziļi pateicīgi par visu, ko saņem no Jehovas. * 1949. gadā kādā Meksikas filiāles ziņojumā bija teikts: ”Grūtie laiki nav mazinājuši brāļu dedzīgumu par patiesību. Vēl ilgi pēc katra kongresa šis pasākums ir viens no galvenajiem brāļu sarunu tematiem. Viņi bieži jautā: ”Kad mums būs nākamais kongress?”” Tāda pati attieksme pret kongresiem ir vērojama arī mūsu dienās. (No mūsu arhīva Centrālamerikā.)