DAUDZUS gadus Bībeles kritiķi apgalvoja, ka Daniēla grāmatā minētais ķēniņš Belsacars nekad nav dzīvojis. (Dan. 5:1.) Viņi tā uzskatīja, jo arheologi nebija atraduši nekādus pierādījumus, ka Belsacars būtu reāla persona. Tomēr 1854. gadā tas mainījās. Kas bija noticis?

Tajā gadā britu konsuls Džons Teilors veica izpēti senās pilsētas Ūras drupās, tagadējās Irākas dienviddaļā. Tur, kādā lielā tornī, viņš atrada vairākus māla cilindrus. Tie bija kādus 10 centimetrus gari, un tajos bija iegravēts teksts ķīļrakstā. Uz viena no cilindriem bija rakstīta lūgšana par to, lai Babilonijas ķēniņam Nabonīdam un viņa vecākajam dēlam Belsacaram būtu ilgs mūžs. Pat skeptiķiem nācās atzīt: šis atradums pierāda, ka Belsacars bija reāla persona.

Tomēr Bībelē ir norādīts ne tikai tas, ka Belsacars ir dzīvojis, bet arī tas, ka viņš bija ķēniņš. Arī to Bībeles kritiķi apšaubīja. Piemēram, 19. gadsimta angļu zinātnieks Viljams Tolbots rakstīja, ka, saskaņā ar dažu izteikto apgalvojumu, ”Bel-sar-usurs [Belsacars] bija sava tēva Nabonīda līdzvaldnieks. Tomēr tam nav ne mazāko pierādījumu.”

Domstarpības šajā jautājumā tika atrisinātas, kad tika atšifrēts teksts uz kāda cita māla cilindra. Tajā bija minēts, ka Belsacara tēvs, ķēniņš Nabonīds, daudzus gadus bija prom no Babilonijas galvaspilsētas. Kas notika viņa prombūtnes laikā? ”Kad Nabonīds devās prom no valsts,” teikts Britu enciklopēdijā, ”viņš Belsacaram uzticēja troni un lielāko daļu sava karaspēka.” Tātad būtībā Belsacars tajā laikā bija līdzvaldnieks Babilonijā. Tāpēc arheologs un valodnieks Alens Milards norādīja, ka bija piemēroti ”Daniēla grāmatā Belsacaru saukt par ”ķēniņu””.

Protams, Dieva kalpiem galvenais pierādījums tam, ka Daniēla grāmata ir uzticama un Dieva iedvesmota, ir atrodams pašā Bībelē. (2. Tim. 3:16.)