KAD Jēzus mācīja saviem sekotājiem sludināt labo vēsti par valstību, viņš atzina, ka tā ne vienmēr tiks uzklausīta. (Lūk. 10:3, 5, 6.) Reizēm kalpošanā mēs varam sastapties ar cilvēkiem, kas reaģē asi vai pat agresīvi. Ir skaidrs, ka šādas izturēšanās dēļ mums var nebūt viegli saglabāt līdzjūtību pret tiem, kam sludinām.

Līdzjūtīgs cilvēks pievērš uzmanību citu vajadzībām, pamana, ar kādām grūtībām viņi saskaras, jūt viņiem līdzi un vēlas palīdzēt. Ja mums sāktu zust līdzjūtība pret tiem, ko sastopam kalpošanā, mūsu dedzība varētu mazināties un sludināšana nenestu tik labus augļus. Turpretī, ja mēs attīstām līdzjūtību, mēs, tēlaini runājot, piemetam pagales mūsu dedzībai kalpošanā. (1. Tes. 5:19.)

Kā mēs varam paust līdzjūtību arī tad, kad to darīt nav viegli? Pievērsīsim uzmanību paraugam, ko mums šajā ziņā ir rādījuši Jehova, Jēzus un apustulis Pāvils.

Jau vairākus tūkstošus gadu Jehova ir pacietis to, ka viņa vārdam tiek celta neslava. Taču viņš paliek ”laipns pret nepateicīgajiem un ļaunajiem”. (Lūk. 6:35.) Viņa laipnība izpaužas tajā, ka viņš ir pacietīgs. Jehova vēlas, lai ”visdažādākie cilvēki tiktu izglābti”. (1. Tim. 2:3, 4.) Kaut arī Dievs ienīst ļaunumu, viņš cilvēkus uzskata par ļoti vērtīgiem un nevēlas, lai kādam no tiem būtu jāzaudē dzīvība. (2. Pēt. 3:9.)

Jehova labi zina, cik sekmīgi Sātans ir ”padarījis aklu” neticīgu cilvēku prātu. (2. Kor. 4:3, 4.) Daudziem jau kopš mazotnes ir mācīti nepareizi uzskati, tāpēc viņiem nav viegli pieņemt patiesību. Jehova no sirds vēlas palīdzēt šādiem cilvēkiem. Kā mēs to zinām?

Padomāsim, piemēram, par to, kas notika ar nīniviešiem. Lai gan viņi rīkojās ļoti varmācīgi, Jehova pravietim Jonam teica: ”Kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās?” (Jon. 4:11.) Jehova redzēja, ka nīniviešu garīgais stāvoklis bija ļoti bēdīgs, tāpēc viņš apliecināja tiem žēlsirdību, sūtīdams Jonu tos brīdināt.

Arī mēs, tāpat kā Jehova, uzskatām cilvēkus par ļoti vērtīgiem. Mēs varam viņam līdzināties, ja no sirds cenšamies palīdzēt visiem, kas mūs varētu uzklausīt, pat tad, ja šķiet, ka viņi neatsauksies.

Kad cilvēki neatsaucas uz mūsu sludināto vēsti, mums jācenšas saskatīt vairāk nekā tikai to, kas redzams ārēji, — mums jācenšas saprast, kāpēc viņi reaģē tādā vai citādā veidā.  Dažiem ir izveidojies negatīvs viedoklis par Bībeli vai par kristietību, jo viņi ir redzējuši vai dzirdējuši, cik nepareizi ir rīkojušies tie, kas sevi sauc par kristiešiem. Citiem, iespējams, ir stāstīti meli par mūsu uzskatiem. Vēl kādam varētu būt jāpieredz ģimenes locekļu vai citu cilvēku izsmiekls, ja viņi mūs uzņemtu labvēlīgi.

Daļa no tiem, ko mēs sastopam sludināšanā, varētu reaģēt nelabvēlīgi dažādu pagātnē pieredzētu emocionālu traumu dēļ. Kāda misionāre, vārdā Kima, stāsta: ”Dažās vietās, kur mēs sludinām, daudzi ir kara upuri. Viņi ir zaudējuši visu, kas tiem piederēja. Viņiem tikpat kā nav nekādas cerības uz nākotni. Viņi ir neapmierināti un vīlušies un uz visu raugās ar aizdomām. Šajās vietās mēs bieži sastopam cilvēkus, kas ir nelabvēlīgi noskaņoti pret mūsu vēsti. Kādu reizi man sludināšanā pat uzbruka.”

Kā Kima saglabā līdzjūtību pret cilvēkiem par spīti tam, ka saskaras ar šādu attieksmi? Viņa paskaidro: ”Kad pieredzu sliktu izturēšanos, es cenšos domāt par vārdiem no Salamana Pamācībām 19:11: ”Cilvēks, kas šo to piecieš, ir gudrs.” Paturot prātā, kas cilvēkiem mūsu teritorijā ir bijis jāpieredz, man ir vieglāk pret viņiem būt līdzjūtīgai. Turklāt ne jau visi ir noskaņoti naidīgi. Šajās vietās ir arī jauki cilvēki, kurus interesē mūsu vēsts un kurus es regulāri apmeklēju.”

Mēs varētu padomāt: kā es atsauktos uz vēsti par valstību, ja būtu to cilvēku vietā, kam es sludinu? Piemēram, kāda būtu mūsu attieksme, ja mums pastāvīgi būtu stāstīti meli par Jehovas lieciniekiem? Ļoti iespējams, ka tādā gadījumā arī mēs būtu negatīvi noskaņoti un mums būtu vajadzīga līdzjūtība no sludinātāju puses. Ja turēsim prātā Jēzus norādījumu izturēties pret citiem tā, kā mēs vēlamies, lai citi izturētos pret mums, mēs spēsim būt iejūtīgi pat tad, kad tas nav viegli. (Mat. 7:12.)

Apustulis Pāvils bija līdzjūtīgs pat pret saviem vajātājiem. Kas viņu uz to mudināja? Viņš nebija aizmirsis pats savu pagātni. Viņš sacīja: ”Agrāk es biju zaimotājs, vajātājs un augstprātīgs varmāka, tomēr man tika izrādīta žēlastība, jo es tā biju rīkojies nezināšanas un neticības dēļ.” (1. Tim. 1:13.) Viņš apzinājās, ka Jehova un Jēzus viņam ir parādījuši ļoti lielu žēlastību. Viņš noteikti pamanīja cilvēkos, kam sludināja, daudz ko līdzīgu tam, kas viņam pašam bija raksturīgs agrāk.

Reizēm Pāvils sludināja cilvēkiem, kam bija dziļi iesakņojušies nepareizi uzskati. Kā tas viņam lika justies? Apustuļu darbos, 17. nodaļas  16. pantā, ir stāstīts, ka Pāvils, atrazdamies Atēnās, ”ievēroja, ka pilsēta ir pilna ar elkiem, un viņa gars iedegās dusmās”. Taču tieši to, kas Pāvilā izraisīja sašutumu, viņš izmantoja, lai sāktu atēniešiem sludināt. (Ap. d. 17:22, 23.) Viņš ņēma vērā to, kāda izcelsme bija dažādiem cilvēkiem, un pielāgoja savus sludināšanas paņēmienus, ”lai tā vai citādi kādu daļu izglābtu”. (1. Kor. 9:20—23.)

Mēs varam līdzināties Pāvilam, ja izprotam, kādi nepareizi uzskati ir cilvēkiem, kam mēs sludinām, un tad prasmīgi pielāgojam sludināšanas paņēmienus, lai palīdzētu viņiem uzzināt labo vēsti. (Jes. 52:7.) Kāda mūsu māsa, vārdā Dorotija, stāsta: ”Vietā, kur es sludinu, daudziem cilvēkiem ir mācīts, ka Dievs ir bargs. Es parasti šādus cilvēkus uzslavēju par viņu stipro ticību Dievam un tad pievēršu viņu uzmanību tam, kas Bībelē ir teikts par Jehovas brīnišķīgajām īpašībām un viņa solījumiem par nākotni.”

Ir labi arī domāt, kā mēs varam uzmundrināt brāļus un māsas, ar kuriem kopā sludinām. Džesika saka: ”Ja kāds no mums sludināšanā pieredz nejauku gadījumu, es cenšos, lai mēs pie tā domās nekavētos, un mainu sarunas tematu. Es mēģinu runāt par kaut ko pozitīvu, piemēram, par to, cik daudz laba tiek panākts ar mūsu sludināšanu, lai arī atsevišķi cilvēki reaģē negatīvi.”

Jehova labi zina, ar kādām grūtībām mēs saskaramies sludināšanā. Cik gan lielu prieku viņam sagādā tas, ka mēs cenšamies sekot viņa žēlsirdības paraugam! (Lūk. 6:36.) Protams, Jehovas līdzjūtībai un žēlsirdībai ir robežas. Mēs varam nešaubīties, ka viņš zina īsto laiku, kad darīt galu šai ļaunajai pasaulei. Taču, kamēr tas vēl nav pienācis, mēs nedrīkstam vilcināties sludināt. (2. Tim. 4:2.) Būsim dedzīgi, veicot šo svarīgo darbu, un apliecināsim sirsnīgu līdzjūtību pret ”visdažādākajiem cilvēkiem”!