Lasītāju jautājumi

Vai pastāv cerība, ka bērni, kas ir aizgājuši bojā vēl pirms dzimšanas, tiks celti augšā?

Tiem, kas nav zaudējuši nedzimušu bērnu, varbūt ir grūti iztēloties, kā vecāki šādā situācijā jūtas un cik ļoti šāds zaudējums var sāpēt. Kāda māte pārcieta piecus spontānos abortus. Vēlāk viņa laida pasaulē un uzaudzināja divus dēlus, tomēr viņa joprojām atcerējās katru zaudēto mazuli. Līdz pat sava mūža beigām viņa nepārstāja domāt par tiem — viņa vienmēr zināja, cik gadu būtu katram bērnam, ja tas būtu palicis dzīvs. Vai kristieši, kas ir pieredzējuši nedzimuša bērna zaudējumu, var cerēt, ka viņu bērns tiks piecelts no nāves?

Atbildēt uz šo jautājumu viennozīmīgi nav iespējams, jo Bībelē nav tieši pateikts, vai bērni, kas ir aizgājuši bojā pirmajos attīstības mēnešos vai ir piedzimuši nedzīvi, tiks celti augšā vai ne. Tomēr Dieva Rakstos ir minēti principi, kas attiecas uz šo jautājumu un var sniegt zināmu mierinājumu.

Vispirms noskaidrosim: kad no Jehovas viedokļa sākas cilvēka dzīve — no bērna ieņemšanas vai no viņa piedzimšanas? Un vēl: kā Jehova raugās uz vēl nedzimušu bērnu — kā uz unikālu personību vai tikai kā uz šūnu un audu sakopojumu sievietes klēpī? Bībelē ir atrodami principi, kas palīdz atbildēt uz šiem jautājumiem.

No Mozus bauslības skaidri var redzēt, ka dzīvība sākas nevis ar bērna piedzimšanu, bet daudz agrāk. Saskaņā ar likumu, kas bija iekļauts Mozus bauslībā, cilvēku, kurš bija vainojams nedzimuša bērna bojāejā, varēja saukt pie atbildības un pat sodīt ar nāvi. ”Ja notiek nelaime, tad būs likt dzīvību pret dzīvību,” bija teikts šajā likumā. * (2. Moz. 21:22, 23.) Tātad vēl nedzimušais bērns mātes klēpī ir jauna dzīvība. Saprotot šo nemainīgo patiesību, neskaitāmi kristieši ir noraidījuši domu par abortu, jo uzskata grūtniecības pārtraukšanu par nopietnu grēku pret Dievu.

Bet cik svarīga Jehovam ir vēl nedzimuša bērna dzīvība? Tikko minētajā likumā bija teikts, ka pieaugušu cilvēku, kura rīcības dēļ bija gājis bojā nedzimis bērns, varēja sodīt ar nāvi. Tātad nedzimuša bērna dzīvība Dieva acīs ir ļoti vērtīga. Turklāt Bībelē ir vairāki fragmenti, kas parāda, ka Jehova šādu bērnu, kas vēl ir mātes klēpī, uzskata par personību ar tai vien raksturīgām iezīmēm. Ķēniņš Dāvids, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. [..] Tavas acis mani redzēja kā vēl bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas [”visas tā daļas”, NW].” (Ps. 139:13—16; Īj. 31:14, 15.)

Raugoties uz vēl nedzimušu bērnu, Jehova redz, kāds būs tā raksturs un ar kādu potenciālu bērns ir apveltīts. Kad Īzāka sieva Rebeka gaidīja dvīņus, Jehova par abiem zēniem, kas ”stumdījās viņas miesās” (LB-26), izteica pravietojumu. Tas liecina, ka Jehova jau redzēja viņu rakstura iezīmes un to nozīmi viņu turpmākajā dzīvē. (1. Moz. 25:22, 23; Rom. 9:10—13.)

Par to, kas notika, kad Jānis Kristītājs vēl atradās mātes klēpī, evaņģēlijā ir rakstīts: ”Kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna.” (Lūk. 1:41.) Šo gadījumu aprakstīja Lūka, kas bija ārsts. Interesanti, ka grieķu valodas vārds, kas tulkots ”bērniņš”, varēja attiekties gan uz vēl nedzimušu bērnu, gan uz bērnu pēc viņa nākšanas pasaulē. To pašu vārdu Lūka izmantoja, runājot par jaundzimušo Jēzu. (Lūk. 2:12, 16; 18:15.)

 Tātad: vai no Bībeles viedokļa pastāv liela atšķirība starp jauno dzīvību mātes klēpī un bērnu, kas jau ir izdarījis savu pirmo ieelpu? Pēc visa spriežot, atbilde ir noliedzoša. Šāds uzskats ir saskaņā arī ar mūsdienu zinātnes atklājumiem. Piemēram, zinātnieki ir noskaidrojuši, ka vēl nedzimis bērns jūt, kas notiek ārpus mātes organisma, un reaģē uz to. Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka mātei izveidojas cieša saikne ar bērnu, ko viņa nēsā zem sirds.

Grūtniecības ilgums dažādos gadījumos mēdz atšķirties. Padomāsim par šādu piemēru: kāda māte priekšlaicīgi laiž pasaulē mazuli, kas pēc dažām dienām nomirst. Cita māte iznēsā savu bērnu līdz galam, bet īsi pirms dzemdībām bērns aiziet bojā. Vai būtu jādomā, ka pirmā māte var cerēt uz sava bērna augšāmcelšanu, jo apstākļu sakritības dēļ viņas mazulis īsu laiku bija dzīvojis patstāvīgi, turpretī otrajai mātei šāda cerība ir liegta?

Ko no iepriekš minētā var secināt? Bībelē nepārprotami ir mācīts, ka jauna dzīvība sākas apaugļošanas brīdī un ka Jehovas acīs vēl nedzimis bērns ir unikāla personība, ko Jehova augstu vērtē. Ņemot vērā šīs domas, uzskats, ka bērni, kas ir aizgājuši bojā pirms dzimšanas, nepieredzēs augšāmcelšanu, kādam varētu likties nepamatots. Ja mēs apgalvotu, ka šādi bērni netiks celti augšā, kādam varētu rasties šaubas arī par mūsu nostāju aborta jautājumā, kura galvenokārt ir balstīta tieši uz šīm Bībeles patiesībām.

Agrāk Sargtornī publicētajos rakstos ir bijuši minēti vairāki jautājumi, kas varēja viest šaubas par to, vai bērni, kas ir aizgājuši bojā pirms dzimšanas, pieredzēs augšāmcelšanu. Piemēram, šāds jautājums: vai Dievs jaunajā pasaulē ievietos sievietes ķermenī nedzimušu bērnu, kas ir tikai embrija stadijā? Tomēr, vairāk pētot šo jautājumu un ar lūgšanām to pārdomājot, Vadošā padome ir secinājusi, ka šādiem apsvērumiem nav izšķirīgas nozīmes. Jēzus sacīja: ”Dievam visas lietas iespējamas.” (Marka 10:27.) Paša Jēzus gadījumā pierādījās, cik patiesi ir šie vārdi. Viņa dzīvība tika pārvietota no debesīm kādas jaunavas klēpī, kas no cilvēku viedokļa bija pilnīgi neiespējami.

Vai tas nozīmē, ka, saskaņā ar Bībeli, bērni, kas ir aizgājuši bojā pirms dzimšanas, noteikti tiks celti augšā? Vēlreiz jāuzsver, ka Bībelē nav atrodama tieša atbilde uz šo jautājumu, tāpēc mums nav pamata izteikt kategoriskus apgalvojumus. Par šo tematu varētu rasties neskaitāmi jautājumi, un tā vien šķiet, ka vislabākais būtu neizteikt nekādus pieņēmumus. Mēs zinām, ka šajā jautājumā viss ir mīlošā un žēlsirdīgā Dieva Jehovas rokās. (Ps. 86:15.) Tāpat mēs zinām, ka viņš ļoti vēlas atmodināt no nāves mirušos. (Īj. 14:14, 15.) Mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka viņš vienmēr rīkojas pareizi. Jehova izdziedēs visas sāpes, ko cilvēkiem ir nodarījusi dzīve šajā ļaunajā sistēmā, jo viņš ir devis savam Dēlam uzdevumu ”iznīcināt velna darbus”. (1. Jāņa 3:8.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 13. lpp.]

Jehova ir solījis sadziedēt brūces, ko ir radījuši pagātnes sāpīgie pārdzīvojumi