Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Esmu pateicīga, ka varēju kalpot Jehovam pat grūtībās

Esmu pateicīga, ka varēju kalpot Jehovam pat grūtībās

Esmu pateicīga, ka varēju kalpot Jehovam pat grūtībās

Pastāstījusi Mātje de Jonge-van den Hēvela

MAN ir 98 gadi, un 70 no tiem man ir bijis prieks kalpot Jehovam, kaut arī mana ticība tika pārbaudīta. Otrā pasaules kara laikā es nokļuvu koncentrācijas nometnē, kur kādā izmisuma brīdī es pieņēmu lēmumu, ko vēlāk nožēloju. Pēc pāris gadiem es pieredzēju vēl vienu sāpīgu triecienu. Tomēr es esmu pateicīga Jehovam, ka man bija gods viņam kalpot pat grūtībās.

Mana dzīve izmainījās 1940. gada oktobrī. Tolaik es dzīvoju Nīderlandes pilsētā Hilversimā, kas atrodas kādus 24 kilometrus no Amsterdamas. Nīderlande bija nonākusi nacistu pakļautībā. Es piecus gadus biju precējusies ar Jāpu de Jongi, kas man bija mīlošs un gādīgs vīrs, un mums bija mīļa trīs gadus veca meitiņa Villija. Mums kaimiņos dzīvoja kāda nabadzīga ģimene ar astoņiem bērniem. Kaut arī viņiem pašiem neklājās viegli, viņi savās mājās bija uzņēmuši kādu jaunu vīrieti, ar kuru dalījās savās trūcīgajās maltītēs. ”Kāpēc viņi ir uzvēluši sev šādu papildu slogu?” es nevarēju saprast. Kad es reiz šai ģimenei aiznesu nedaudz ēdiena, es uzzināju, ka jaunais vīrietis ir pilnas slodzes sludinātājs. Viņš man pastāstīja par Dieva Valstību un svētībām, ko tā nesīs. Mani dziļi ietekmēja tas, ko es uzzināju, un es ātri pieņēmu patiesību. Tajā pašā gadā es atdevu savu dzīvi Jehovam un kristījos. Gadu vēlāk kristījās arī mans vīrs.

Kaut arī man nebija dziļu Bībeles zināšanu, es skaidri sapratu, ka, kļūstot par Jehovas liecinieci, es pievienojos organizācijai, kuras darbība ir aizliegta. Es arī zināju, ka daudzi Jehovas liecinieki jau ir nonākuši ieslodzījumā par to, ka ir sludinājuši vēsti par Dieva Valstību. Tomēr es nekavējoties uzsāku sludināt pa mājām, un mēs ar vīru labprāt uzņēmām pie sevis pionierus un ceļojošos pārraugus. Mūsu mājās arī glabājās Bībeles literatūra, ko piegādāja brāļi un māsas no Amsterdamas. Kravas pārvadāšanai pielāgotos velosipēdos viņi veda lielus grāmatu saiņus, kas bija pārklāti ar brezentu. Cik gan pašaizliedzīgi un drosmīgi bija šie kurjeri! Viņi riskēja ar savu dzīvību ticības biedru labā. (1. Jāņa 3:16.)

”Mammucīt, vai tu drīz būsi atpakaļ?”

Aptuveni pusgadu pēc manas kristīšanās pie mūsu durvīm parādījās trīs policisti. Viņi ienāca mājā un to pārmeklēja. Kaut gan viņi pagāja garām skapim, kas bija pilns ar literatūru, viņi atrada pāris grāmatu, ko mēs bijām paslēpuši zem gultas. Viņi pavēlēja, lai es nekavējoties dodos viņiem līdzi uz Hilversimas policijas iecirkni. Kad es atvadoties apskāvu Villiju, viņa pajautāja: ”Mammucīt, vai tu drīz būsi atpakaļ?” ”Jā, mīlulīt,” es atbildēju, ”māmiņa drīz būs atpakaļ.” Tomēr pagāja astoņpadsmit smagi mēneši, līdz es atkal varēju viņu apskaut.

Kāds policists mani ar vilcienu aizveda uz Amsterdamu, kur man bija jātiek nopratinātai. Pratinātāji centās panākt, lai es par trim brāļiem no Hilversimas pateiktu, ka viņi ir Jehovas liecinieki. Es sacīju: ”Es viņus nepazīstu, izņemot vienu. Tas ir mūsu piena pārdevējs.” Tā bija taisnība, šis brālis tiešām piegādāja pienu. ”Taču, vai viņš ir Jehovas liecinieks, tas jums ir jājautā viņam pašam, nevis man,” es piebildu. Kad es atsacījos teikt kaut ko vairāk, es saņēmu sitienu pa seju un tiku ieslodzīta kamerā, kur mani noturēja divus mēnešus. Kad mans vīrs uzzināja, kur es atrodos, viņš man varēja atvest kādu apģērba gabalu un nedaudz ēdiena. Tad, 1941. gada augustā, es tiku aizsūtīta uz Rāvensbriku — sieviešu koncentrācijas nometni, kas atradās Vācijā, aptuveni 80 kilometru no Berlīnes.

”Nezaudē dūšu, mīļā!”

Kad mēs ieradāmies koncentrācijas nometnē, mums paziņoja, ka mēs varēsim doties mājās, ja parakstīsim dokumentu par atteikšanos no savas ticības. Protams, es to neparakstīju. Man lika atdot visas mantas un doties uz dušas telpām, lai es izģērbtos un atdotu arī apģērbu. Tur es satiku vairākas kristīgās māsas no Nīderlandes. Mums tika izsniegts nometnes apģērbs ar violetu trīsstūri, kā arī iedots šķīvis, krūze un karote. Pirmo nakti mēs pavadījām īslaicīgās uzturēšanās barakās. Šeit es pirmo reizi kopš sava aresta ļāvos asarām. ”Kas notiks tālāk? Cik ilgi man būs šeit jāpaliek?” es šņukstēju. Jāatzīst, ka tajā laikā manas attiecības ar Jehovu vēl nebija ļoti ciešas, jo es biju iepazinusi patiesību pavisam nesen. Man vēl daudz kas bija jāmācās. Nākamajā dienā pārbaudes laikā kāda nīderlandiešu māsa, jādomā, pamanīja, ka esmu noskumusi. Viņa sacīja: ”Nezaudē dūšu, mīļā, nezaudē dūšu! Kas mums var nodarīt ko ļaunu?”

Pēc pārbaudes mēs tikām aizvestas uz citām barakām, kur mūs silti sagaidīja vairāki simti kristīgo māsu no Vācijas un Nīderlandes. Daudzas vācu māsas nometnē atradās jau ilgāk nekā gadu. Viņu sabiedrība mani stiprināja un nudien palīdzēja nezaudēt dūšu. Mani arī dziļi iespaidoja, ka barakas, kurās bija izmitinātas mūsu māsas, bija daudz tīrākas nekā pārējās. Turklāt par mūsu barakām bija zināms, ka tajās neviens nezog, nelamājas un nekaujas. Pretstatā nežēlīgajiem apstākļiem, kādi valdīja nometnē, mūsu barakas bija kā tīra saliņa dubļainā jūrā.

Ikdienas dzīve nometnē

Dzīve nometnē sastāvēja no tā, ka mēs strādājām daudz, bet ēdām ļoti maz. Mums bija jāceļas piecos no rīta, un drīz pēc tam sākās rīta pārbaude. Sargi mums lika stāvēt ārā aptuveni stundu neatkarīgi no tā, vai lija lietus vai spīdēja saule. Piecos vakarā pēc smagā darbā pavadītas dienas bija vēl viena pārbaude. Tad mēs apēdām nedaudz zupas un maizes un gājām gulēt — pārgurušas un nomocījušās.

Katru dienu, izņemot svētdienas, man bija jāstrādā lauku saimniecībās, kur es ar izkapti pļāvu kviešus, raku grāvjus un tīrīju cūku kūtis. Kaut arī darbs bija smags un netīrs, es spēju to paveikt, jo vēl biju jauna un diezgan spēcīga. Turklāt es stiprināju sevi ar to, ka strādādama dziedāju Valstības dziesmas. Tomēr es katru dienu ilgojos pēc sava vīra un bērna.

Kaut arī ieslodzītie saņēma ļoti maz ēdiena, visas māsas centās katru dienu atlicināt nedaudz maizes, lai svētdienās, kad mums bija iespēja sapulcēties, lai runātu par Bībeles tēmām, mums būtu vairāk pārtikas. Mums nebija bībeliskas literatūras, bet es ar aizrautību klausījos, kā vecākās, Dievam uzticīgās māsas apsprieda garīgus jautājumus. Mēs pat atzīmējām Kristus nāves atceres vakaru.

Izmisums, nožēla un uzmundrinājums

Palaikam mums lika darīt darbus, kas tieši atbalstītu nacistisko armiju. Tā kā māsas ievēroja politisko neitralitāti, viņas visas atteicās strādāt, un es sekoju viņu drosmīgajam paraugam. Par sodu mums vairākas dienas nedeva ēst un mums stundām ilgi bija jāstāv pārbaudē. Reiz ziemas laikā mēs 40 dienas bijām ieslēgtas barakās, kurās nebija nekādas apkures.

Mums, Jehovas lieciniecēm, atkal un atkal tika teikts, ka mūs atbrīvos un ļaus doties mājās, ja vien mēs parakstīsim dokumentu par atteikšanos no ticības. Kādā brīdī, kad es biju pavadījusi Rāvensbrikā vairāk nekā gadu, mani pārņēma dziļa nomāktība un izmisums. Vēlēšanās redzēt vīru un meitiņu bija tik spēcīga, ka es devos pie uzraugiem, palūdzu dokumentu par atteikšanos no piederības Bībeles pētnieku organizācijai un parakstīju to.

Uzzinājušas, ko esmu izdarījusi, dažas māsas sāka no manis vairīties. Bet divas padzīvojušas vācu māsas — Hēdviga un Gertrūde — mani uzmeklēja un apliecināja, ka joprojām mīl mani. Kamēr mēs kopā strādājām kūtī, viņas man laipni paskaidroja, cik svarīgi ir saglabāt uzticību Jehovam. Tāpat viņas man palīdzēja saprast, ka mēs varam apliecināt savu mīlestību pret Jehovu, ja ne soli neatkāpjamies no savas ticības. Viņu mātišķā gādība un sirsnība mani dziļi aizkustināja. * Es sapratu, ka tas, ko es esmu izdarījusi, bija nepareizi, un vēlējos, lai dokuments, ko biju parakstījusi, tiktu anulēts. Kādu vakaru es par savu apņemšanos pastāstīju vienai no māsām. Jādomā, kāds nometnes uzraugs bija dzirdējis mūsu sarunu, jo tajā pašā vakarā es pēkšņi tiku izlaista no nometnes un ar vilcienu aizsūtīta atpakaļ uz Nīderlandi. Kāda uzraudze — es joprojām atceros viņas seju — man teica: ”Tu joprojām esi Bibelforscher (Bībeles pētniece) un vienmēr būsi.” Es atbildēju: ”Jā, es būšu, ja tāda būs Jehovas griba.” Tomēr es nepārstāju domāt par to, ko es varētu darīt, lai padarītu pašas parakstīto dokumentu par spēkā neesošu.

Viena no frāzēm dokumentā skanēja: ”Ar šo es apliecinu, ka vairs nekad nebūšu aktīvs Starptautisko Bībeles pētnieku organizācijas loceklis.” Nu es zināju, kas man jādara! 1943. gada janvārī, drīz pēc atgriešanās mājās, es atkal sāku sludināt. Saprotams, ja nacistu varas pārstāvji mani otrreiz pieķertu sludinām par Dieva Valstību, mani gaidītu ļoti bargs sods.

Lai parādītu Jehovam, ka vēlamies arī turpmāk viņam uzticīgi kalpot, mēs ar vīru atkal uzņēmām savās mājās kurjerus un ceļojošos pārraugus. Cik gan pateicīga es biju, ka man tika dota vēl viena iespēja pierādīt savu mīlestību pret Jehovu un viņa tautu!

Smags pārbaudījums

Neilgi pirms kara beigām mēs ar vīru pieredzējām smagu pārbaudījumu. 1944. gada oktobrī pēkšņi saslima mūsu meitiņa Villija. Viņai bija difterija. Villijas stāvoklis strauji pasliktinājās, un pēc trim dienām viņa nomira. Viņai bija tikai septiņi gadi.

Vienīgā bērna zaudējums mums bija briesmīgs trieciens. Pat Rāvensbrikā piedzīvotais nebija nekas salīdzinājumā ar sāpēm, kādas radīja meitas nāve. Tomēr visgrūtākajos brīžos mēs vienmēr smēlāmies mierinājumu no 16. psalma 8. panta: ”Es to Kungu vienmēr turēšu acu priekšā; ja Viņš man ir pa labo roku, es nešaubīšos.” Mums ar vīru bija stipra ticība Jehovas solījumam piecelt mirušos. Mēs neatkāpāmies no savas ticības un aizvien bijām dedzīgi labās vēsts sludinātāji. Līdz pat savai nāvei 1969. gadā vīrs no sirds man palīdzēja ar pateicību kalpot Jehovam.

Svētības un prieki

Aizritējušajos gadu desmitos viens no nezūdoša prieka avotiem mums bija ciešas attiecības ar pilnas slodzes kalpotājiem. Tāpat kā kara laikā, arī vēlāk mūsu māja vienmēr bija atvērta ceļojošajiem pārraugiem un viņu sievām, kad viņi apciemoja mūsu draudzi. Kāds pārraugs ar savu sievu — Mārtens un Nela Kapteini — dzīvoja mūsu mājās veselus 13 gadus. Kad Nela saslima ar nedziedināmu slimību, man bija gods rūpēties par viņu mūsu mājās trīs mēnešus līdz pat viņas nāvei. Iespēja būt kopā ar viņiem un ar dārgajiem brāļiem un māsām no manas draudzes man ir palīdzējusi izjust, ka mēs jau tagad dzīvojam garīgā paradīzē.

Ļoti nozīmīgs brīdis manā dzīvē pienāca 1995. gadā, kad es saņēmu uzaicinājumu apmeklēt atceres pasākumu Rāvensbrikā. Tajā es satiku māsas, ar kurām kopā biju nometnē un kuras es nebiju redzējusi vairāk nekā 50 gadus! Šī tikšanās bija neaizmirstams un saviļņojošs notikums, un mums bija iespēja stiprināt citai citu, lai mēs ar paļāvību gaidītu laiku, kad mums tuvie cilvēki atkal būs dzīvi.

Apustulis Pāvils Romiešiem 15:4 aicināja, lai mēs, ”izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību”. Es pateicos Jehovam par to, ka viņš saviem kalpiem ir devis šo cerību, kas man ir palīdzējusi kalpot viņam pat grūtībās.

[Zemsvītras piezīme]

^ 19. rk. Tā kā tajā laikā brāļiem un māsām nebija kontaktu ar Jehovas liecinieku galveno pārvaldi, katrs neitralitātes jautājumos rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu. Tāpēc ne visi šajā situācijā izturējās vienādi.

[Attēls 10. lpp.]

Ar Jāpu, 1930. gads

[Attēls 10. lpp.]

Mūsu meitiņa Villija septiņu gadu vecumā

[Attēls 12. lpp.]

1995. gadā es pieredzēju saviļņojošu atkalredzēšanos. Es esmu pirmajā rindā, otrā no kreisās puses