Pārdomājiet, ko Jehova jūsu labā ir darījis

NEILGI pēc tam, kad Jēzus bija piecelts no nāves, divi viņa mācekļi bija ceļā no Jeruzalemes uz Emavu. Lūkas evaņģēlijā ir stāstīts: ”Kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepazina.” Tad Jēzus viņiem vaicāja: ””Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.” Kāpēc mācekļi bija noskumuši? Viņi bija domājuši, ka Jēzus savas kalpošanas laikā atsvabinās Izraēlu no cittautiešu kundzības, bet tā nebija noticis. Vēl ļaunāk, Jēzum bija izpildīts nāvessods. Tāpēc mācekļi izjuta dziļas bēdas. (Lūk. 24:15—21; Ap. d. 1:6.)

Jēzus uzsāka ar mācekļiem sarunu. ”Iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par viņu rakstīti.” Jēzus kalpošanas laikā bija risinājušies daudzi svarīgi un ticību stiprinoši notikumi. Klausoties Jēzus paskaidrojumos, mācekļi juta, ka bēdas atkāpjas un to vietā nāk prieks. Tās pašas dienas vakarā viņi sacīja: ”Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” (Lūk. 24:27, 32.) Ko mēs varam mācīties no šī gadījuma?

Kā mūs ietekmē cerības, kas nepiepildās?

Jēzus mācekļi, kas devās uz Emavu, jutās noskumuši, jo nebija īstenojušās viņu cerības. Salamana Pamācībās 13:12 ir apstiprināts: ”Cerība, kas mazinās, grauž sirdi.” Līdzīgi arī daži brāļi un māsas, kas gadu desmitiem ir uzticīgi kalpojuši Jehovam, bija domājuši, ka līdz šim laikam ”lielās bēdas” jau būs aiz muguras. (Mat. 24:21; Atkl. 7:14.) Ir saprotams, ka nepiepildītas cerības uz kādu brīdi var laupīt prieku.

Taču ir labi atcerēties, ka Jēzus mācekļi atguva prieku, kad Jēzus viņiem palīdzēja pievērst domas pravietojumiem, kas bija jau īstenojušies — turklāt viņu pašu dzīves laikā. Tas pats var palīdzēt arī mums  saglabāt prieku un pārvarēt vilšanās sajūtu. Maikls, kāds pieredzējis draudzes vecākais, ieteica: ”Labāk ir nevis koncentrēties uz to, ko Jehova vēl nav izdarījis, bet domāt par to, ko viņš jau ir paveicis.” Vai tas nav labs padoms?

Ko Jehova ir paveicis

Padomāsim, ko izcilu Jehova jau ir paveicis. Jēzus sacīja: ”Kas man tic, tas arī tos darbus darīs, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs.” (Jāņa 14:12.) Mūsdienās kristieši veic lielāko darbu, kādu jebkad ir veikuši Dieva kalpi. Vairāk nekā septiņi miljoni cilvēku ir ieguvuši cerību pārdzīvot lielās bēdas. Iedomājieties: nekad iepriekš nav bijis tik daudz uzticīgu Jehovas kalpu, kas aktīvi darbotos tik daudzās zemēs pa visu pasauli! Jehova ir piepildījis Jēzus pravietiskos vārdus par darbiem, kas būs ”vēl lielāki par tiem”, ko veica Jēzus.

Ko vēl Jehova mūsu labā ir darījis? Viņš ir parūpējies, lai cilvēki, kas vēlas viņam tuvoties, varētu, tēlaini runājot, iznākt no ļaunās pasaules un ieiet viņa izveidotajā garīgajā paradīzē. (2. Kor. 12:1—4.) Īsumā aplūkosim, kas raksturo šo paradīzi. Piemēram, paverieties uz savu personisko vai Valstības zāles bibliotēku. Pārlapojiet Jehovas liecinieku izdevumu tematisko rādītāju vai atveriet Sargtorņa bibliotēku kompaktdiskā. Noklausieties kādu uzvedumu, kas ir balstīts uz Bībeli. Atsauciet prātā, ko jūs redzējāt un dzirdējāt pēdējā kongresā. Un cik daudz prieka sagādā kristīgo brāļu un māsu brīnišķīgā sabiedrība! Mūsu dāsnais Dievs Jehova ir parūpējies, lai mums būtu pieejams bagāts garīgais uzturs un mīloša brāļu saime — īsta garīga paradīze.

Dāvids kādā no saviem psalmiem Jehovu slavēja ar vārdiem: ”Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums!” (Ps. 40:6.) Pārcilājot prātā, cik daudz laba Jehova mums ir darījis un ar kādu mīlestību viņš par mums domā, mēs gūsim jaunus spēkus, lai saglabātu izturību un arī turpmāk uzticīgi un no sirds kalpotu mūsu debesu Tēvam Jehovam. (Mat. 24:13.)

[Attēls 31. lpp.]

Jēzus saviem mācekļiem palīdzēja domāt par to, ko Jehova viņu labā jau ir paveicis

[Attēli 32. lpp.]

Atsauciet prātā, ko jūs redzējāt un dzirdējāt pēdējā kongresā