PIRMS vairākiem gadiem Rūbija, māsa, kurai tagad ir 30 gadi, devās ceļā, lai apciemotu Sandru — pionieri, kas kalpoja nelielā draudzē Brazīlijas dienvidos. Šī apciemojuma laikā notika kaut kas tāds, kas Rūbiju iespaidoja tik dziļi, ka viņa krasi mainīja savu dzīvi. Kas tas bija? Rūbija ir gatava par to pastāstīt.

”Sandra mani uzaicināja kopā ar viņu doties pie kādas sievietes, kurai viņa mācīja Bībeli,” stāsta Rūbija. ”Nodarbības laikā šī sieviete it kā starp citu ieteicās: ”Sandra, trīs meitenes manā darbavietā vēlas mācīties Bībeli, bet es viņām sacīju, ka viņām būs jāgaida sava kārta. Es zinu, ka šogad tev nebūs laika, jo tu jau esi  pietiekami aizņemta.” Es nespēju noticēt savām ausīm. Cilvēkiem, kas vēlējās iepazīt Jehovu, bija jāgaida rindā! Savā draudzē man reizēm bija grūti atrast pat vienu cilvēku, kam mācīt Bībeli. Tajā pašā brīdī, kad mēs vēl bijām šīs Bībeles skolnieces mājās, es sapratu, ka ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem šajā nelielajā pilsētiņā. Drīz pēc tam es pametu lielpilsētu, kurā dzīvoju, un pārcēlos uz pilsētu, kurā Sandra kalpoja par pionieri.”

Kā Rūbijai veicās? Viņa saka: ”Divus mēnešus pēc pārcelšanās es jau vadīju 15 Bībeles nodarbības, un — ticiet vai ne — nepagāja ilgs laiks, kad man, tāpat kā Sandrai, bija saraksts ar to cilvēku vārdiem, kuri gaidīja, kad varēs mācīties Bībeli!”

Djegu, kam tagad ir nedaudz pāri 20 gadiem, apciemoja brāļus, kas kalpoja par pionieriem Prudentopolisā — nelielā pilsētiņā Brazīlijas dienvidos. Šī viesošanās viņu dziļi ietekmēja; tā viņu būtībā pamudināja izvērtēt pašam savu kalpošanu. Viņš paskaidro: ”Kalpodams savā draudzē, es īpaši nepūlējos un sludināju tikai dažas stundas mēnesī. Bet, kad es viesojos pie šiem pionieriem un klausījos viņu stāstus par sludināšanā pieredzēto, man bija jādomā, cik ļoti viņu priecīgā nostāja kontrastē ar manu nevērīgo attieksmi pret kalpošanu. Kad es redzēju, cik priecīgi un aizrautīgi viņi bija, es vēlējos, lai arī man būtu tikpat saturīga dzīve kā viņiem.” Pēc šī apciemojuma Djegu kļuva par pionieri.

Varbūt arī tu esi gados jauns Jehovas kalps, piedalies sludināšanā un apmeklē draudzes sapulces, tomēr, līdzīgi Djegu, tu jūti, ka kalpošana tev kaut kādā mērā ir kļuvusi par rutīnu un vairs nesagādā prieku? Ja tā ir, vai tu savā dzīvē vari veikt izmaiņas, kas tev ļautu pieredzēt prieku, ko dod kalpošana vietā, kur ir liela nepieciešamība pēc valstības sludinātājiem? Ir saprotams, ka doma par atteikšanos no komfortablas dzīves var šķist biedējoša. Tomēr daudzi jauni cilvēki ir izlēmuši rīkoties tieši tā. Viņi ir uzdrīkstējušies mainīt savus mērķus un vēlmes, lai varētu kalpot Jehovam lielākā mērā. Tā, piemēram, rīkojās Bruno.

Pirms vairākiem gadiem Bruno, kam tagad ir 28 gadi, mācījās slavenā mūzikas skolā, un viņš vēlējās kļūt par orķestra diriģentu. Viņam mācībās veicās tik labi, ka viņu vairākas reizes uzaicināja diriģēt simfonisko orķestri. Viņu gaidīja daudzsološa karjera. ”Tomēr,” atceras Bruno, ”es jutu, ka manā dzīvē kaut kā trūkst. Es biju solījis kalpot Jehovam, bet es zināju, ka neatdodu viņam sevi visu, un tas man nedeva mieru. Es lūgšanā pastāstīju Jehovam par to, kā es jūtos, un runāju arī ar pieredzējušiem brāļiem savā draudzē. Pēc nopietnām pārdomām es izlēmu, ka kalpošana Dievam man būs svarīgāka nekā mūzika, atstāju mūzikas skolu un devos uz vietu, kur bija īpaši vajadzīgi valstības sludinātāji.” Kāds iznākums bija šim lēmumam?

Bruno pārcēlās uz Gvapiaru — pilsētu ar aptuveni 7000 iedzīvotājiem, kura atrodas kādus 260 kilometrus no Sanpaulu. Tā bija liela pārmaiņa. Viņš stāsta: ”Nelielajā mājiņā, kurā es apmetos, nebija ne ledusskapja, ne televizora, ne interneta pieslēguma. Tomēr līdz ar māju es ieguvu kaut ko tādu, kā man nekad agrāk nebija bijis, — dārzu, kurā auga dārzeņi un augļu koki.” Kalpodams šīs pilsētas nelielajā draudzē, Bruno reizi nedēļā salika somā pārtiku, ūdeni un literatūru un sēdās uz sava motocikla, lai dotos sludināt uz laukiem. Daudzi cilvēki šajās vietās nekad iepriekš nebija dzirdējuši labo vēsti. ”Es vadīju 18 Bībeles nodarbības,” viņš dalās pieredzētajā. ”Redzot, kā cilvēki, kuriem es mācīju Bībeli, maina savu dzīvi, es izjutu lielu prieku!” Viņš vēl piebilst: ”Tad es sapratu, ka biju atradis to, kā man agrāk dzīvē trūka, — dziļu gandarījumu, kas gūstams, tiecoties vispirms pēc valstības. Es nekad to nebūtu piedzīvojis, ja būtu tiecies pēc materiālistiskiem mērķiem.” Kā Bruno, dzīvodams Gvapiarā, sevi uzturēja? Ar smaidu viņš saka: ”Pasniedzot ģitārspēles stundas.” Viņš joprojām nodarbojās ar mūziku — vismaz kaut kādā mērā.

Mariana, kurai ir nepilni 30 gadi, bija līdzīgā situācijā kā Bruno. Viņa bija juriste, bet, par spīti ienesīgam darbam, viņai nebija īsta gandarījuma dzīvē.  Viņa saka: ”Es jutos tā, it kā nodarbotos ar ”vēja ķeršanu”.” (Sal. Māc. 1:17.) Vairāki ticības biedri viņu mudināja domāt par pionieres kalpošanu. Apsvērusi visus par un pret, Mariana kopā ar savām draudzenēm Bjanku, Karolīnu un Žulianu izlēma doties uz Baru du Bugrisu, nomaļu pilsētiņu netālu no Bolīvijas robežas, vairākus tūkstošus kilometru no mājām, lai palīdzētu vietējai draudzei. Kas notika tālāk?

Lūk, ko stāsta Mariana: ”Es biju nodomājusi palikt šajā vietā trīs mēnešus. Taču, kad paredzētais laiks gāja uz beigām, es jau vadīju 15 Bībeles nodarbības! Bija skaidrs, ka maniem Bībeles skolniekiem ir vēl daudz jāpalīdz, lai viņi varētu augt patiesībā. Tāpēc es nespēju saņemties, lai viņiem pateiktu, ka dodos prom. Man vienkārši bija jāpaliek.” Un tieši tā visas četras māsas arī darīja. Vai Marianas dzīve kļuva saturīgāka? Viņa saka: ”Tas, ka Jehova mani izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem mainīt dzīvi uz labo pusi, man dāvā prieku. Ir brīnišķīgi apzināties, ka tagad es savu laiku un spēkus veltu kaut kam tādam, kas ir patiesi vērtīgs.” Karolīna apkopo visu četru māsu izjūtas: ”Kad es vakarā apguļos, es izjūtu dziļu gandarījumu, jo visus spēkus esmu atdevusi, tiecoties pēc valstības. Visvairāk es domāju par to, kā palīdzēt cilvēkiem, kam es mācu Bībeli. Ir apbrīnojami vērot, kā viņi progresē. Es esmu izjutusi, cik patiesi ir vārdi: ”Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs.”” (Ps. 34:9.)

Jehova noteikti jūtas ļoti iepriecināts, redzot, ka aizvien vairāk jaunu brāļu un māsu visā pasaulē ir labprātīgi un sludina labo vēsti par viņa valstību attālās vietās! (Ps. 110:3; Sal. Pam. 27:11.) Savukārt visi šie labprātīgie sludinātāji izjūt bagātīgas Jehovas svētības. (Mal. 3:10.)