1., 2. Kāpēc nebūtu pareizi vainot Jehovu cilvēces problēmās? Paskaidrojiet ar piemēru.

IZTĒLOSIMIES cilvēku, kas jau ilgus gadus dzīvo laimīgā laulībā. Kādu dienu, pārradies mājās, viņš ierauga, ka dzīvoklī viss ir apgriezts kājām gaisā. Mēbeles ir salauztas, trauki saplēsti, paklājs pilnīgi sabojāts. Mājas pavards ir pārvērties par postažu. Vai pirmā doma, kas viņam iešausies prātā, būs: ”Kāpēc mana sieva to izdarīja?” Jeb vai viņš jautās: ”Kurš gan to izdarīja?” Protams, daudz loģiskāks būtu otrais jautājums. Kāpēc? Vīrs labi zina, ka viņa mīļotā sieva noteikti nebūtu darījusi neko tik briesmīgu.

² Mūsdienās cilvēces mājvietu posta piesārņojums, vardarbība un netikumība. Būdami Bībeles pētnieki, mēs zinām, ka Jehova nekādā ziņā nav vainojams šajās problēmās. Viņš radīja zemi, lai uz tās būtu paradīzes apstākļi. (1. Moz. 2:8, 15.) Jehova ir mīlestības Dievs. (1. Jāņa 4:8.) No Bībeles mēs esam uzzinājuši, kas patiesībā izraisa daudzas pasaules nelaimes, — tas ir Sātans Velns, ”šīs pasaules valdnieks”. (Jāņa 14:30; 2. Kor. 4:4.)

3. Kā mēs varētu ļauties aplamai domāšanai?

³ Taču Sātanu nevar vainot visā sliktajā, kas ar mums notiek. Reizēm mēs paši sev apgrūtinām dzīvi ar savām kļūdām. (Nolasīt 5. Mozus 32:4—6.) Pat tad, ja mēs atzīstam šo faktu, savas nepilnības dēļ mēs varam ļauties aplamai domāšanai un nostāties uz ceļa, kas ved postā. (Sal. Pam. 14:12.) Kā tas var notikt? Tas ir iespējams, ja mēs savās likstās sāktu vainot nevis paši sevi vai Sātanu, bet gan Jehovu. Mūsu sirds pat varētu kļūt ”nemiera pilna pret to Kungu”. (Sal. Pam. 19:3.)

4., 5. Kā kristietis varētu kļūt ”nemiera pilns pret to Kungu”?

 ⁴ Vai tiešām kāds varētu kļūt ”nemiera pilns pret to Kungu”? Neko labu tas nevar dot. (Jes. 41:11.) Ko gan kāds cerētu iegūt, dusmojoties uz Jehovu? Dzejnieka vārdiem runājot, ”par īsu tava roka, lai cīnītos ar Dievu”. Tiesa, varbūt mēs nekad nesāksim skaļi sūdzēties par Jehovu. Taču Salamana Pamācību grāmatas 19. nodaļas 3. pantā teikts, ka ”cilvēka bezprātība sajauc viņa ceļus, tā ka viņa sirds ir nemiera pilna pret to Kungu”. Tātad cilvēks var būt neapmierināts ar Jehovu savā sirdī. Šāda attieksme var izpausties tā, ka pirmajā brīdī to ir grūti pamanīt. Ja cilvēkam ir radies aizvainojums uz Jehovu, viņš varētu attālināties no draudzes vai ne līdz galam atbalstīt kārtību, kāda ir izveidota Jehovas pielūgsmei.

⁵ Kādu iemeslu dēļ mēs varētu kļūt ”nemiera pilni pret to Kungu”? Kā to nepieļaut? Atbildēt uz šiem jautājumiem ir ļoti svarīgi, jo tie skar mūsu attiecības ar Dievu Jehovu.

6., 7. Kāpēc izraēlieši Mozus laikā sāka sūdzēties par Jehovu?

⁶ Kā varētu gadīties, ka uzticams Jehovas kalps savā sirdī kļūtu neapmierināts ar savu Dievu? Apskatīsim piecus faktorus, kas to var veicināt, un pievērsīsim uzmanību Bībeles piemēriem, kas parāda, kā daži savā laikā ir iekrituši šajā slazdā. (1. Kor. 10:11, 12.)

⁷ Mūs var ietekmēt citu negatīvā runa. (Nolasīt 5. Mozus 1:26—28.) Izraēlieši tikko bija atbrīvoti no verdzības Ēģiptē. Jehova brīnumainā veidā bija uzsūtījis desmit mocības ēģiptiešiem, kas viņus apspieda, un pēc tam bija iznīcinājis faraonu un tā karaspēku Sarkanajā jūrā. (2. Moz. 12:29—32, 51; 14:29—31; Ps. 136:15.) Dieva tautai drīz bija jāieiet Apsolītajā zemē. Tomēr šajā atbildīgajā brīdī izraēlieši sāka sūdzēties par Jehovu. Kas bija viņu ticības trūkuma pamatā? Viņiem zuda drosme, jo daži, kas bija nosūtīti izlūkot zemi, atgriezās ar negatīvām ziņām. (4. Moz. 14:1—4.) Iznākums bija tāds, ka veselai paaudzei nebija ļauts ieiet šajā ”labajā zemē”. (5. Moz. 1:34, 35.) Vai varētu notikt, ka arī mēs reizēm citu negatīvās runas dēļ ļautu atslābt savai ticībai un žēlotos par to, kā pret mums izturas Jehova?

8. Kāpēc Dieva tauta Jesajas laikā vainoja Jehovu savās likstās?

⁸ Mūs var nomākt dažādas grūtības. (Nolasīt Jesajas 8:21, 22.) Jesajas laikā Jūdejas ļaudis bija nonākuši neapskaužamā stāvoklī. Viņi atradās ienaidnieku ielenkumā, bija grūti dabūt pārtiku, un daudzi cieta izsalkumu. Vēl sliktāk bija tas, ka zemē valdīja arī garīgs bads. (Am. 8:11.) Tomēr Jūdejas iedzīvotāji šajās grūtībās nevis meklēja Jehovas palīdzību, bet nolādēja savu ķēniņu un savu Dievu. Jā, viņi vainoja Jehovu savās problēmās. Vai arī mēs, ja notiktu kāda nelaime vai sāktos personiskas dabas problēmas, savā sirdī teiksim: ”Kur bija Jehova, kad viņš man bija vajadzīgs?”?

9. Kāpēc izraēliešiem Ecēhiēla laikā bija izveidojies nepareizs viedoklis?

⁹ Mēs nezinām visus faktus. Tā kā izraēlieši Ecēhiēla laikā nezināja visus apstākļus, viņiem likās, ka Jehovas ”rīcība nav pareiza”. (Ecēh. 18:29.) Būtībā viņi bija iecēluši sevi par Dieva tiesnešiem, uzskatīja savas taisnīguma normas par augstākām nekā Jehovas normas un tiesāja viņu, balstoties uz savu ierobežoto izpratni. Kā mēs reaģējam, ja mums nav  līdz galam skaidrs kāds Bībelē aprakstīts gadījums vai mūs sarūgtina notikumi, kas risinās mūsu dzīvē? Vai arī mums šādā situācijā sirdī nevarētu iezagties sajūta, ka Jehovas ”rīcība nav pareiza”, nav īsti taisnīga? (Īj. 35:2.)

10. Kā cilvēks varētu sekot Ādama sliktajam piemēram?

¹⁰ Mēs varam vainot kādu citu savos grēkos un kļūdās. Jau pašos cilvēces vēstures pirmsākumos Ādams, kad bija sagrēkojis, vainoja Dievu. (1. Moz. 3:12.) Lai gan Ādams tīšuprāt, pilnībā apzinādamies sekas, pārkāpa Dieva likumu, viņš vainoja Jehovu. Faktiski viņš paziņoja, ka Jehova viņam ir devis sliktu sievu. Kopš tiem laikiem daudzi ir rīkojušies līdzīgi Ādamam un vainojuši Dievu savās kļūdās. Mums būtu jāpārdomā: vai vilšanās savu kļūdu dēļ manī varētu izraisīt neapmierinātību ar Jehovas principiem?

11. Ko var mācīties no gadījuma ar Jonu?

¹¹ Mēs varam pārlieku koncentrēties uz sevi. Pravietim Jonam bija grūti pieņemt Jehovas lēmumu parādīt žēlsirdību Nīnives iedzīvotājiem. (Jon. 4:1—3.) Kāpēc tā bija? Jona acīmredzot pārāk uztraucās, ko citi par viņu domās, kad nepiepildījās viņa paredzējums par pilsētas izpostīšanu. Rūpes par savu reputāciju Jonam liedza izjust žēlsirdību pret nīniviešiem, kas bija nožēlojuši grēkus. Vai arī mēs varētu tik lielā mērā koncentrēties uz sevi, ka sāktu dusmoties uz Jehovu par gala kavēšanos? Ja mēs jau gadu desmitiem esam darījuši zināmu, ka Jehovas diena ir tuvu, vai mēs, domājot par Jehovas rīcību, varētu kļūt nepacietīgi, kad citi mūs kritizē par Bībeles vēsts sludināšanu? (2. Pēt. 3:3, 4, 9.)

12., 13. Ko mēs nedrīkstam atstāt novārtā, ja savā sirdī esam sākuši apšaubīt Jehovas rīcību?

¹² Ko varētu iesākt, ja konstatējam, ka mūsu grēcīgā sirds ir sākusi apšaubīt Jehovas rīcību? Atcerēsimies, ka to darīt nav saprātīgi. Citā tulkojumā Salamana Pamācību grāmatas 19. nodaļas 3. pants  skan: ”Muļķība ved cilvēku postā, taču sirds šim īgna uz Kungu!” (LB-2012.) Paturot to prātā, apskatīsim piecus faktorus, kas palīdzēs nepieļaut, ka vilšanās sajūtas dēļ mēs savās grūtībās vainotu Jehovu.

¹³ Neatstāsim novārtā savas attiecības ar Jehovu. Mēs varam izvairīties no nepilnīgiem cilvēkiem raksturīgās noslieces dusmoties uz Dievu, ja uzturam ar viņu tuvas attiecības. (Nolasīt Salamana Pamācības 3:5, 6.) Mums ir jāpaļaujas uz Jehovu. Tāpat ir svarīgi, lai mēs paši sev neliktos pārmērīgi gudri un nekoncentrētos uz sevi. (Sal. Pam. 3:7; Sal. Māc. 7:16.) Tad mēs, visticamāk, nevainosim Jehovu, ja arī notiks kaut kas slikts.

14., 15. Kā mēs varam nepieļaut, ka mūs ietekmētu citu negatīvā runa?

¹⁴ Neļausim mūs ietekmēt negatīvai runai. Mozus laikā izraēliešiem bija pamats pārliecībai, ka Jehova viņus veiksmīgi ievedīs Apsolītajā zemē. (Ps. 78:43—53.) Bet, kad desmit izlūki atnesa sliktas ziņas par šo zemi, izraēlieši ”nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku”. (Ps. 78:42.) Pārdomājot Jehovas rīcību un atsaucot atmiņā visu labo, ko viņš mums ir darījis, mēs varam stiprināt savas attiecības ar viņu. Tādā gadījumā, lai cik negatīva būtu citu cilvēku domāšana, mēs neļausim veidoties plaisai starp mums un Jehovu. (Ps. 77:12, 13.)

¹⁵ Kas varētu notikt, ja mums ir negatīva attieksme pret ticības biedriem? Tas var ietekmēt mūsu attiecības ar Jehovu. (1. Jāņa 4:20.) Kad izraēlieši apšaubīja Ārona pilnvaras un stāvokli, Jehova uzskatīja, ka tā ir kurnēšana pret viņu pašu. (4. Moz. 17:25.) Tieši tāpat, ja mēs sāktu žēloties un kurnēt par cilvēkiem, ar kuru starpniecību Jehova vada savas organizācijas zemes daļu, mēs netieši sūdzētos par Jehovu. (Ebr. 13:7, 17.)

16., 17. Kas mums jāatceras, kad pieredzam grūtības?

¹⁶ Atcerēsimies, ka Jehova neizraisa mūsu problēmas. Kaut gan izraēlieši Jesajas laikā bija novērsušies no Jehovas, viņš joprojām vēlējās tiem palīdzēt. (Jes. 1:16—19.) Lai kādas grūtības mums būtu jāpieredz, mierinājumu mums sniedz apziņa, ka Jehovam rūp, kas ar mums notiek, un viņš grib mums palīdzēt. (1. Pēt. 5:7.) Viņš ir apsolījis piešķirt mums nepieciešamo spēku, lai mēs spētu izturēt. (1. Kor. 10:13.)

¹⁷ Ja mēs saskaramies ar netaisnību, kā tas notika ar dievbijīgo Ījabu, mums jāatceras, ka to nav izraisījis Jehova. Viņš ienīst netaisnību un mīl taisnību. (Ps. 33:5.) Mums būtu jāatzīst tas pats, ko atzina Ījaba draugs Ēlihus: ”Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu nedz tas Visuvarenais — viltu!” (Īj. 34:10.) Jehova nevis izraisa mūsu problēmas, bet gan dod mums ”ikkatru labu dāvanu un ikvienu pilnīgu velti”. (Jēk. 1:13, 17.)

18., 19. Kāpēc mums nekad nebūtu jāapšauba Jehovas rīcība? Paskaidrojiet ar piemēru.

¹⁸ Nekad neapšaubīsim to, ko dara Jehova. Dievs ir pilnīgs, un viņa domas ir augstākas par mūsējām. (Jes. 55:8, 9.) Mums pazemīgi jāatzīst, ka mūsu sapratne ir ierobežota. (Rom. 9:20.) Reti gadās, ka mēs par kādu situāciju zinām pilnīgi visu. Noteikti mēs esam pieredzējuši, cik patiess ir sakāmvārds: ”Šķiet taisns, kas pirmais runā tiesā! Bet nāk otrs — un apstrīd viņu.” (Sal. Pam. 18:17, LB-2012.)

¹⁹ Ja mums ir uzticams draugs, kura rīcību mēs sākumā nesaprotam vai uzskatām par neparastu, vai mēs tāpēc uzreiz nospriedīsim, ka viņš ir izdarījis kaut ko  nosodāmu? Vai arī mēs tomēr nesteigsimies ar secinājumiem, īpaši tad, ja pazīstam šo cilvēku jau ilgus gadus? Ja jau mēs ar mīlestību izturamies pret saviem draugiem, kas nav pilnīgi, tad cik daudz vairāk mums jāuzticas debesu Tēvam, kura domas un ceļi ir nesalīdzināmi augstāki par mūsējiem!

20., 21. Kāpēc ir svarīgi problēmās vainot īsto vaininieku?

²⁰ Vainosim īsto vaininieku. Kāpēc tas ir svarīgi? Iespējams, dažās problēmās esam vainojami mēs paši. Ja tā ir, mums tas jāatzīst. (Gal. 6:7.) Nemēģināsim vainot savās likstās Jehovu. Lūk, kāds piemērs, kas palīdz saprast, kāpēc tas nebūtu saprātīgi. Automašīna spēj pārvietoties ļoti ātri. Iedomāsimies, ka šoferis ievērojami pārsniedz atļauto ātrumu asā ceļa līkumā un cieš avāriju. Vai nelaimes gadījumā var vainot automašīnas ražotāju? Protams, nē. Tāpat Jehova mūs ir radījis ar gribas brīvību, bet viņš mums ir devis arī padomus, kas ļauj pieņemt gudrus lēmumus. Kā gan mēs varētu vainot Radītāju par savām kļūdām?

²¹ Protams, ne visu problēmu cēlonis ir mūsu pašu kļūdas un nepareizā rīcība. Dažkārt viss ir atkarīgs no ”laika un apstākļiem”. (Sal. Māc. 9:11.) Tāpat mēs nedrīkstam aizmirst, ka galvenais ļaunuma vaininieks ir Sātans Velns. (1. Jāņa 5:19; Atkl. 12:9.) Tieši viņš, nevis Jehova ir mūsu ienaidnieks. (1. Pēt. 5:8.)

22., 23. Kas mums jāatceras, ja esam nomākti grūtību dēļ?

²² Ja dzīvē ir iestājies grūtību pilns posms, atcerēsimies Jozuas un Kāleba piemēru. Atšķirībā no pārējiem desmit izlūkiem, abi šie dievbijīgie vīri pārradās ar labām ziņām. (4. Moz. 14:6—9.) Viņi apliecināja ticību Jehovam. Tomēr viņiem līdz ar citiem izraēliešiem 40 gadi bija jāpavada tuksnesī. Vai Jozua un Kālebs žēlojās par to un kļuva rūgtuma pilni, uzskatīdami, ka viņiem ir nodarīta netaisnība? Nē, viņi paļāvās uz Jehovu — un Jehova viņus svētīja. Visa izraēliešu paaudze toreiz nomira tuksnesī, bet Jozua un Kālebs iegāja Apsolītajā zemē. (4. Moz. 14:30.) Arī mēs saņemsim Jehovas svētības, ja nepagursim, pildot viņa gribu. (Gal. 6:9; Ebr. 6:10.)

²³ Ko mēs varētu darīt, ja mūs nomāc grūtības, citu nepilnības vai pašu kļūmes? Koncentrēsimies uz Jehovas brīnišķīgajām īpašībām. Iztēlosimies piepildāmies cerību, ko Jehova mums ir devis. Pārdomāsim, kas ar mums notiktu bez Jehovas. Vienmēr paliksim viņam tuvu un nekad nepieļausim, ka mūsu sirds kļūtu ”nemiera pilna” pret viņu!