1. Kādai Dieva tautas sapulcei mēs pievērsīsim uzmanību, un kādus jautājumus ir vērts pārdomāt?

”TEICIET un slavējiet to Kungu, savu Dievu, no mūžības uz mūžību!” Ar šādiem rosinošiem vārdiem Dieva tauta senatnē tika sapulcēta kopīgai lūgšanai, kas ir viena no garākajām Bībelē lasāmajām lūgšanām. (Neh. 9:4, 5.) Sapulce notika Jeruzālemē 455. gadā p.m.ē., un pēc ebreju kalendāra tā bija septītā mēneša, tišri, divdesmit ceturtā diena. Apskatot notikumus, kas risinājās pirms šīs īpašās dienas, padomāsim: kāds labs paradums sekmēja veiksmīgu sapulces norisi? Ko vēl var mācīties no šīs labi sagatavotās lūgšanas? (Ps. 141:2.)

2. Ko var mācīties no izraēliešiem, kas sarīkoja sapulci pēc Jeruzālemes mūra atjaunošanas?

² Mēnesi pirms tikko pieminētās sapulces ebreji bija pabeiguši atjaunot Jeruzālemes mūri. (Neh. 6:15.) Dieva tauta šo darbu bija paveikusi 52 dienās, un pēc tam pienāca brīdis parūpēties par ļaužu garīgajām vajadzībām. Jaunā mēneša, tišri, pirmajā dienā visi sapulcējās pilsētas laukumā, lai klausītos, kā Ezra līdz ar citiem levītiem skaļi lasa un paskaidro Dieva bauslību. Veselas ģimenes, arī ”visi.., kas varēja to klausīdamies saprast”, stāvēja un klausījās ”no gaismas līdz pusdienai”. Cik brīnišķīgs piemērs mums, kas apmeklējam sapulces ērtās valstības zālēs! Cik uzmanīgi mēs klausāmies sapulču programmu? Vai gadās, ka mūsu domas sāk klīst apkārt un pievēršas mazāk svarīgiem jautājumiem? Ja tā mēdz būt, atcerēsimies senos izraēliešus, kas ne tikai klausījās, bet arī attiecināja dzirdēto uz sevi un pat sāka raudāt  par to, ka viņi kā tauta nav klausījuši Dieva bauslībai. (Neh. 8:1—9.)

3. Kādiem norādījumiem izraēlieši paklausīja?

³ Tomēr tas nebija īstais brīdis, lai citu priekšā izsūdzētu grēkus. Tā bija svētku diena — priecīgs laiks Jehovas pielūgsmei. (4. Moz. 29:1.) Tāpēc Nehemija ļaudīm sacīja: ”Ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu un sūtiet ēdienus tam, kam nav nekas sagatavots, jo šī diena ir svēta mūsu Kungam! Un nebēdājieties, jo tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!” Slavējami ir tas, ka tauta paklausīja, un tajā dienā valdīja ”lieli prieki”. (Neh. 8:10—12.)

4. Ko darīja izraēliešu ģimeņu galvas, un kāda bija svarīga šo Lieveņu svētku iezīme?

⁴ Jau nākamajā dienā ģimeņu galvas sapulcējās, lai noskaidrotu, kā tauta varētu vēl precīzāk ievērot Dieva bauslību. Pētot Rakstus, viņi uzzināja, ka septītajā mēnesī — no 15. līdz 22. tišri — bija jārīko Lieveņu svētki ar svinīgo noslēguma sapulci, un sāka tiem gatavoties. Tie kļuva par vislabākajiem Lieveņu svētkiem kopš Jozuas laikiem, un ”prieks bija visai liels”. Svarīga šo svētku iezīme bija Dieva bauslības lasīšana ļaudīm priekšā ”katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai”. (Neh. 8:13—18.)

5. Ko izraēlieši darīja pirms tam, kad levīti viņu vārdā vērsās pie Jehovas lūgšanā?

⁵ Divas dienas vēlāk izraēliešiem pienāca īstais laiks publiski izsūdzēt grēkus par to, ka viņi nav ievērojuši Dieva bauslību. Tā vairs nebija svētku un līksmības diena. Dieva tauta gavēja, un ļaudis ģērbās maisa drānās, kas norādīja uz sērām. No rīta trīs stundas viņiem atkal tika lasīta priekšā bauslība. Pēcpusdienā ”viņi sūdzēja grēkus un zemojās tā Kunga, sava Dieva, priekšā”. Pēc tam levīti tautas vārdā vērsās pie Dieva labi sagatavotā lūgšanā. (Neh. 9:1—4.)

6. Kas levītiem palīdzēja sagatavoties saturīgai lūgšanai, un ko no tā var mācīties?

⁶ Tas, ka levīti bieži lasīja Dieva bauslību, viņiem, bez šaubām, palīdzēja sagatavoties saturīgai lūgšanai. Pirmajos desmit pantos uzmanība ir pievērsta tikai Jehovas darbiem un īpašībām. Pārējā lūgšanas daļā vairākkārt tiek uzsvērta Dieva ”lielā žēlastība”, kā arī tiek skaidri atzīts, ka izraēlieši nebija pelnījuši tik laipnu izturēšanos. (Neh. 9:19, 27, 28, 31.) Arī mūsu lūgšanas būs saturīgas un nekļūs vienveidīgas, ja mēs, tāpat kā levīti senatnē, katru dienu pārdomāsim Dieva Rakstus un ļausim viņam ar mums runāt,  pirms vēršamies pie viņa lūgšanās. (Ps. 1:1, 2.)

7. Ko levīti lūdza Dievam, un ko mēs no tā mācāmies?

⁷ Levītu lūgšanā ir iekļauts tikai viens pazemīgs lūgums. Tas ir atrodams 32. pantā, kas skan šādi: ”Tagad, mūsu Dievs, lielais, varenais un bijājamais Dievs, Tu, kas turi derību un žēlastību, lai tavā priekšā nav niecīgas visas tās grūtības, kas pār mums nākušas, pār mūsu ķēniņiem, mūsu labiešiem un mūsu priesteriem, pār mūsu praviešiem, mūsu tēviem un pār visu tavu tautu no Asirijas ķēniņu dienām līdz šai dienai!” No levītu piemēra mēs mācāmies vispirms slavēt Jehovu un viņam pateikties un tikai pēc tam izteikt personiskus lūgumus.

8., 9. a) Ar kādu pazemīgu lūgumu levīti iesāka savu lūgšanu? b) Par kādiem diviem ”debesu pulkiem” acīmredzot runāja levīti?

⁸ Lai gan levītu lūgšana bija labi sagatavota, viņi bija pazemīgi un uzskatīja, ka ar saviem vārdiem nespēj līdz galam izteikt slavu, kas Jehovam pienākas. Tāpēc lūgšana sākas ar pazemīgu lūgumu par Dieva tautu: ”Lai ļaudis slavē tavas godības vārdu, kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai!” (Neh. 9:5.)

⁹ Lūgšana turpinās: ”Tu esi tas Kungs, kas tiešām ir, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis, — debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!” (Neh. 9:6.) Dievs Jehova patiešām radīja visu Visumu, ko veido neskaitāmas zvaigžņu kopas jeb galaktikas. Tikpat izcili viņš radīja visu uz mūsu skaistās planētas, kurai piemīt apbrīnojama spēja uzturēt neticamu dzīvības daudzveidību — dzīvās būtnes, kas vairojas katra pēc sava veida. To visu vēroja Dieva svētie eņģeļi, kurus arī var nosaukt par ”debesu pulkiem”. (1. Ķēn. 22:19; Īj. 38:4, 7.) Turklāt eņģeļi pazemīgi pilda Dieva gribu, kalpojot grēcīgiem cilvēkiem, kas ”iemantos glābšanu”. (Ebr. 1:14.) No eņģeļiem var mācīties, kā kalpot Jehovam vienoti, līdzīgi labi apmācītam karapulkam. (1. Kor. 14:33, 40.)

10. Ko var mācīties no tā, kā Dievs izturējās pret Ābrahāmu?

¹⁰ Pēc tam levīti pievērsās tam, kā Dievs bija izturējies pret Ābrāmu, kurš līdz pat deviņdesmit devītajam sava mūža gadam vēl nebija kļuvis par tēvu nevienam bērnam, jo viņa sieva Sāraja bija neauglīga. Tad Jehova mainīja viņa vārdu, nosaukdams viņu par Ābrahāmu, kas nozīmē ”liela pulka tēvs”.  (1. Moz. 17:1—6, 15, 16.) Dievs Ābrahāmam apsolīja, ka viņa pēcnācēji iemantos Kanaāna zemi. Cilvēki bieži aizmirst savus solījumus, bet tā nav ar Jehovu. Levīti savā lūgšanā norādīja: ”Tu esi, Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābramu, un Tu izvedi viņu no kaldiešu Ūras un devi viņam vārdu — Ābrahāms; un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību, lai dotu viņa pēcnācējiem kānaāniešu.. zemi, un Tu turēji savu solījumu, jo Tu esi taisnīgs!” (Neh. 9:7, 8.) Centīsimies arī mēs līdzināties mūsu taisnīgajam Dievam, vienmēr turot doto vārdu. (Mat. 5:37.)

11., 12. Ko nozīmē Jehovas vārds, un kā to apstiprina viņa izturēšanās pret Ābrahāma pēcnācējiem?

¹¹ Vārds Jehova nozīmē ”viņš liek tapt”, un tas norāda, ka Dievs, pakāpeniski rīkojoties, liek piepildīties saviem solījumiem. To lieliski apstiprina Dieva izturēšanās pret Ābrahāma pēcnācējiem, kad tie bija ēģiptiešu vergi. Tolaik likās neiespējami, ka visa tauta varētu tikt atbrīvota un apmesties uz dzīvi Apsolītajā zemē. Tomēr Dievs pakāpeniski izpildīja savu solījumu, pierādīdams, ka viņš ir cienīgs saukties unikālajā un cildenajā vārdā — Jehova.

¹² Lūgšanā, ko ir pierakstījis Nehemija, par Jehovu teikts: ”Kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras, tad Tu rādīji pret faraonu, pret visiem viņa kalpiem un pret visu viņu tautu vērstas zīmes un brīnumus, jo Tu zināji, ka viņi ir izturējušies nekautrīgi un pārmērīgi pašiedomīgi pret viņiem, un Tu sagādāji Sev vārdu, ka tas ir dižens vēl līdz šai dienai. Tu pāršķēli jūru viņu priekšā, un viņi izgāja caur jūras vidu sausām kājām, bet viņu vajātājus Tu iegrūdi dziļumos kā akmeni varenos ūdeņos.” Tālāk lūgšanā pieminēts, ko vēl Jehova bija paveicis savas tautas labā: ”Tu nomāci, viņiem ienākot, šīs zemes iedzīvotājus kānaāniešus.. Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis un augļu kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni un līksmojās tavā lielā labsirdībā.” (Neh. 9:9—11, 24, 25.)

13. Kā Jehova parūpējās par izraēliešu garīgajām vajadzībām, un kāda bija tautas attieksme pret to?

¹³ Bija vēl daudz kas cits, ko Dievs darīja, lai īstenotu savu nodomu. Piemēram, drīz pēc tam, kad izraēlieši bija aizgājuši no Ēģiptes, Jehova parūpējās par viņu garīgajām vajadzībām. ”Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm un devi viņiem pareizus norādījumus, taisnas tiesas, patiesībā pamatotus baušļus, drošus likumus un svētīgas pavēles,” levīti atcerējās savā lūgšanā. (Neh. 9:13.) Jehova mācīja savu tautu, lai tā pēc Apsolītās zemes iemantošanas neapkaunotu viņa svēto vārdu, taču ļaudis atkāpās no labā, ko bija iemācījušies. (Nolasīt Nehemijas 9:16—18.)

14., 15. a) Kā izpaudās Jehovas žēlsirdība pret viņa tautu, kas grēkoja? b) Ko var mācīties no tā, kā Dievs izturējās pret savu izredzēto tautu?

¹⁴ Levītu lūgšanā ir minēti divi konkrēti grēki, ko izraēlieši izdarīja neilgi pēc tam, kad pie Sinaja kalna bija apsolījuši ievērot Dieva bauslību. Par to viņi bija pelnījuši tikt pamesti un mirt. Taču lūgšanā Jehova tiek cildināts:  ”Savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī.. [..] Tu uzturēji viņus tuksnesī četrdesmit gadus, viņi necieta trūkumu; viņu drēbes nenoplīsa, un viņu kājas nepietūka.” (Neh. 9:19, 21.) Arī tagad Jehova mums sagādā visu nepieciešamo, lai mēs varētu uzticīgi viņam kalpot. Nebūsim tādi kā tūkstošiem izraēliešu, kas nomira tuksnesī savas nepaklausības un neticības dēļ! Šie notikumi īstenībā ”ir aprakstīti par brīdinājumu mums, kas dzīvojam laikmetu beigās”. (1. Kor. 10:1—11.)

¹⁵ Diemžēl pēc tam, kad izraēlieši bija iemantojuši Apsolīto zemi, viņi pārņēma kanaāniešu dievu pielūgsmi, kurai bija raksturīgs jutekliskums un nežēlība. Tāpēc Jehova pieļāva, ka kaimiņtautas apspiež viņa izredzēto tautu. Kad izraēlieši nožēloja savu rīcību, Jehova savā žēlsirdībā viņiem piedeva un glāba viņus no ienaidniekiem. Tas atkārtojās ”daudzas reizes”. (Nolasīt Nehemijas 9:26—28, 31.) Levīti atzina: ”Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar savu garu, ar saviem praviešiem to viņiem zināmu darot, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ Tu nodevi viņus pagānu zemju tautu rokā.” (Neh. 9:30.)

16., 17. a) Kā situācija, kurā izraēlieši bija pēc trimdas, atšķīrās no situācijas, kurā viņu priekšteči bija pēc Apsolītās zemes iemantošanas? b) Ko izraēlieši atzina, un ko viņi apsolīja darīt?

¹⁶ Pat pēc atgriešanās no trimdas izraēlieši atkal kļuva nepaklausīgi. Kāds bija iznākums? Levīti savā lūgšanā turpināja: ”Lūk, tieši tāpēc mēs esam kalpi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, — lūk, tajā mēs tagad esam kalpi! Un tās bagātīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku dēļ. ..mēs esam lielās bēdās!” (Neh. 9:36, 37.)

¹⁷ Vai levīti gribēja teikt, ka Dievs ir rīkojies netaisnīgi, pieļaudams šīs bēdas? Protams, nē. ”Tu esi taisnīgs visā, kas ir nācis pār mums,” viņi atzina, ”jo Tu esi parādījis mums nesatricināmu uzticību, tikai mēs esam rīkojušies bezdievīgi.” (Neh. 9:33.) Viņu nesavtīgā lūgšana beidzās ar svinīgu solījumu, ka turpmāk tauta paklausīs Dieva bauslībai. (Nolasīt Nehemijas 10:1; 10:30.) Šai nolūkā tika sastādīts raksts, ko apzīmogoja 84 ebreju vadītāji. (Neh. 10:2—28.)

18., 19. a) Kas mums ir vajadzīgs, lai nonāktu Dieva jaunajā pasaulē? b) Par ko mums pastāvīgi jālūdz, un kāpēc?

¹⁸ Mums ir vajadzīga pārmācība no Jehovas, lai nonāktu viņa taisnīgajā jaunajā pasaulē. ”Kuru gan dēlu tēvs nepārmāca?” jautāja apustulis Pāvils. (Ebr. 12:7.) Mēs apliecinām, ka pieņemam Dieva vadību savā dzīvē, ja turpinām uzticīgi viņam kalpot un ļaujam viņa garam uzlabot mūsu personību. Pat cilvēks, kas ir izdarījis nopietnu grēku, var nešaubīties, ka Jehova viņam piedos, ja vien viņš patiesi nožēlo izdarīto un pazemīgi pieņem pārmācību.

¹⁹ Drīz Jehova pagodinās savu vārdu vēl vairāk nekā tad, kad viņš atbrīvoja izraēliešus no Ēģiptes. (Ecēh. 38:23.) Un tikpat neapšaubāmi kā viņa senā tauta iemantoja Apsolīto zemi, visi kristieši, kas nepārstās uzticīgi pielūgt Jehovu, iemantos dzīvi viņa taisnīgajā jaunajā pasaulē. (2. Pēt. 3:13.) Tā kā mums ir tik brīnišķīgas nākotnes izredzes, pastāvīgi lūgsim, lai tiek svētīts Dieva diženais vārds. Nākamajā rakstā tiks apskatīta vēl viena lūgšana, ar ko mums jāsaskaņo sava rīcība, lai saņemtu Dieva svētības tagad un mūžīgi.