PIRMS desmit gadiem kāds laulāts pāris, Gregorio un Marilu, kuriem bija aptuveni 30 gadi, dzīvoja Manilā, kur viņi kalpoja par pionieriem un arī strādāja pilnas slodzes darbu. Tikt ar visu galā nebija viegli, tomēr viņiem tas izdevās. Tad Marilu, kas strādāja bankā, tika iecelta vadošā amatā. ”Mums bija ļoti labi apmaksāts darbs, tāpēc mēs varējām atļauties komfortablu dzīvi,” viņa stāsta. Šī laulātā pāra finansiālais stāvoklis bija tik labs, ka viņi izlēma būvēt sapņu māju ekskluzīvā vietā aptuveni 20 kilometrus uz austrumiem no Manilas. Gregorio un Marilu ar kādu būvfirmu noslēdza līgumu par mājas celtniecību, un tajā bija noteikts, ka desmit gadu garumā viņiem ir jāveic ikmēneša maksājumi, lai segtu šī projekta izmaksas.

Marilu atceras: ”Jaunais amats man prasīja tik daudz laika un spēka, ka vēlme iesaistīties garīgā darbībā noplaka. Man bija sajūta, ka es aplaupu Jehovu.” Viņa skaidro: ”Es vairs nevarēju veltīt kalpošanai Jehovam tik daudz laika, cik iepriekš.” Tā kā šī situācija nomāca Gregorio un Marilu, kādu dienu viņi nolēma apsēsties un pārrunāt, kur īsti virzās viņu dzīve. Gregorio stāsta: ”Mēs vēlējāmies kaut ko  mainīt, bet īsti nezinājām, kā to izdarīt. Mēs centāmies izdomāt, kā mēs savu dzīvi varētu lielākā mērā aizpildīt ar kalpošanu Jehovam, jo vairāk tāpēc, ka mums nav bērnu. Mēs lūdzām Jehovam vadību.”

Neilgi pēc tam šis pāris sapulcēs noklausījās vairākas runas par kalpošanu tādās vietās, kur ir īpaši liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem. ”Mēs jutām, ka šīs runas ir Jehovas atbilde uz mūsu lūgšanām,” stāsta Gregorio. Laulātie draugi lūdza, lai Jehova stiprinātu viņu ticību un lai viņiem būtu drosme pieņemt pareizos lēmumus. Viens liels šķērslis, kas viņus kavēja pārcelties, bija māja, par kuru viņi jau bija iemaksājuši naudas summu par trim gadiem. Ko iesākt? Marilu skaidro: ”Ja mēs lauztu līgumu, visi iemaksātie līdzekļi būtu iztērēti velti — un tā bija ievērojama summa. Bet mēs nospriedām, ka šī situācija mums paver iespēju izvēlēties: pirmajā vietā likt Jehovas gribu vai pašu vēlmes.” Turot prātā Pāvila vārdus par gatavību daudz ko zaudēt, Gregorio un Marilu atteicās no iesāktā mājas būvniecības projekta, aizgāja no darba, pārdeva lielāko daļu mantu un īpašumu un pārcēlās uz nomaļu ciematu Palavanas salā, kādus 480 kilometrus uz dienvidiem no Manilas. (Filip. 3:8.)

Pirms pārcelšanās Gregorio un Marilu bija centušies sagatavoties un noskaņoties vienkāršai dzīvei, tomēr viņi neapjauta, cik primitīvi būs viņu jaunie dzīves apstākļi, kamēr nebija ieradušies galamērķī. ”Mēs bijām šokēti,” atceras Marilu. ”Nebija ne elektrības, ne arī kādu citu ērtību. Mājās mēs rīsus bijām pieraduši vārīt rīsu vārāmajā mašīnā, bet tagad mums bija jāsaskalda malka un jāvāra rīsi uz atklātas uguns. Man pietrūka iepirkšanās lielveikalos, maltīšu ārpus mājas un citu lietu, ko piedāvā dzīve pilsētā.” Tomēr šie kristieši turēja prātā savas pārcelšanās mērķi, un pēc kāda laiciņa viņiem izdevās pielāgoties vietējiem apstākļiem. Marilu stāsta: ”Tagad man patīk vērot, cik skaista šeit ir daba, cik spoži naktīs spīd zvaigznes. Pats galvenais — ir liels prieks redzēt, cik laimīgi smaida cilvēki, kad mēs viņiem sludinām. Kalpojot šeit, mēs esam mācījušies, kā būt apmierinātiem jebkādos apstākļos.” (Filip. 4:12.)

Gregorio stāsta: ”Kad mēs šeit ieradāmies, te bija tikai četri Jehovas liecinieki. Viņi ļoti priecājās, kad es katru nedēļu sāku teikt publiskās runas un spēlēju ģitāras pavadījumu valstības dziesmām.” Gregorio un Marilu bija liecinieki tam, kā gada laikā šī nelielā grupiņa izauga par draudzi, kurā bija 24 sludinātāji. Gregorio saka: ”Mūs līdz sirds dziļumiem aizkustina tas, ar kādu mīlestību pret mums izturas šī draudze.” Tagad, pēc sešiem gadiem, kas pavadīti šajā nomaļajā apvidū, šis laulātais pāris saka: ”Neko nevar salīdzināt ar gandarījumu, kādu sagādā iespēja vērot  cilvēku garīgo izaugsmi. Vairāk nekā jebkad agrāk mēs izjūtam, ka mūsu dzīvei ir īsta jēga.”

Filipīnās gandrīz trīs tūkstoši brāļu un māsu ir pārcēlušies uz kādu vietu, kur ir lielāka vajadzība pēc valstības sludinātājiem. Apmēram 500 no šiem sludinātājiem ir neprecētas māsas. Viena no viņām ir Karena.

Karena, kurai ir pāri divdesmit gadiem, uzauga Bagao, Kagajanas reģionā. Vēl būdama pusaudze, viņa bieži bija domājusi, ka vēlas darīt kalpošanā vairāk. Karena atceras: ”Tā kā es zināju, ka laika atliek arvien mazāk un ka visdažādākajiem cilvēkiem ir jādzird valstības vēsts, es vēlējos kalpot tur, kur ir īpaši vajadzīgi sludinātāji.” Daži ģimenes locekļi Karenu mudināja iegūt augstāko izglītību, nevis pārcelties uz kādu vietu, kur nav daudz sludinātāju, bet Karena vērsās pēc vadības pie Jehovas. Viņa arī aprunājās ar tiem, kas jau kalpoja nomaļās vietās. Astoņpadsmit gadu vecumā Karena pārcēlās uz kādu vietu vairāk nekā 60 kilometrus no savas dzimtās pilsētas.

Nelielā draudze, kuru devās atbalstīt Karena, gādā par sludināšanu kalnainā apvidū Klusā okeāna piekrastē. Karena atceras: ”Lai no Bagao nokļūtu jaunajā draudzē, mums trīs dienas bija jākāpj augšup un lejup pa kalniem un vairāk nekā 30 reižu jāšķērso upe.” Viņa turpina: ”Reizēm es eju sešas stundas, lai apciemotu dažus Bībeles skolniekus. Pa nakti es palieku pie ieinteresētajiem cilvēkiem un nākamajā dienā atkal pavadu sešas stundas, lai tiktu līdz mājām.” Vai ir vērts tā pūlēties? ”Dažkārt man sāp kājas,” atzīst Karena. Bet pēc tam, plati smaidot, piebilst: ”Taču es esmu vadījusi vismaz 18 Bībeles nodarbības. Es esmu baudījusi un redzējusi, ka Jehova ir labs!” (Ps. 34:9.)

Kāpēc Sukī, kāda neprecēta māsa, kurai ir nedaudz pāri 40 gadiem, izlēma pārcelties no ASV uz Filipīnām? 2011. gadā viņa divu dienu kongresā bija dzirdējusi interviju ar kādu laulātu pāri. Šie kristieši pastāstīja, kā viņi pārdeva lielāko daļu savu mantu, lai varētu pārcelties uz Meksiku un sludinātu tur. Sukī atceras: ”Šī intervija mani pamudināja apsvērt tādus mērķus, par kādiem agrāk es nekad nebiju domājusi.” Kad Sukī, kas pēc izcelsmes ir indiete, uzzināja, ka Filipīnās ir liela vajadzība pēc kristiešiem, kas sludinātu tiem cilvēkiem, kuri runā pandžabu valodā, viņa izlēma pārcelties. Vai viņa saskārās ar kādām grūtībām?

”Izlemt, kuras mantas paturēt un kuras — pārdot, bija grūtāk, nekā es biju domājusi,” stāsta Sukī. ”Turklāt pēc 13 gadiem, kurus biju ērti nodzīvojusi  savā dzīvoklī, pārcelties pie ģimenes locekļiem un, var teikt, dzīvot uz čemodāniem nebija viegli. Tomēr tā bija laba iespēja sagatavoties vienkāršai dzīvei.” Kādi pārbaudījumi šo māsu gaidīja pēc tam, kad viņa pārcēlās uz Filipīnām? ”Vislielākais pārbaudījums bija briesmīgie, ložņājošie kukaiņi un ilgas pēc mājām. Es iemācījos paļauties uz Jehovu tādā mērā kā vēl nekad agrāk.” Vai bija vērts tā pūlēties? Sukī smaidot saka: ”Jehova mūs aicina pārbaudīt, vai viņš neliks svētībai pārpilnībā nolīt pār mums. Šo vārdu patiesumu es izjūtu ļoti personiski, kad kāds cilvēks sludināšanā man jautā: ”Kad jūs atkal atnāksiet? Man vēl ir daudz jautājumu.” Es esmu neizsakāmi priecīga un gandarīta, ka varu palīdzēt garīgi izslāpušiem cilvēkiem.” (Mal. 3:10.) Sukī piebilst: ”Ticiet man, visgrūtākais bija pieņemt lēmumu pārcelties. Kad tas bija izdarīts, bija aizraujoši vērot, kā Jehova parūpējas, lai viss manā dzīvē nokārtotos.”

Sime, precēts brālis, kuram tagad ir gandrīz 40 gadi, pārcēlās no Filipīnām uz kādu Tuvo Austrumu zemi, lai strādātu ienesīgu darbu. Tur uzmundrinājums, ko viņš saņēma no rajona pārrauga, kā arī no runas, ko teica kāds brālis no Vadošās padomes, viņu pamudināja ierādīt Jehovam galveno vietu dzīvē. ”Pārdomas par darba atstāšanu mani noveda tik tālu, ka man rādījās murgi,” stāsta Sime. Tomēr viņš aizgāja no darba un atgriezās Filipīnās. Šobrīd Sime ar sievu Haidī kalpo Dienviddavao Filipīnu dienvidos, kur plašā teritorijā ir daudz darāmā sludināšanā. Sime saka: ”Atskatoties pagātnē, es esmu ļoti priecīgs, ka pārvarēju bažas par darba zaudējumu un Jehovas gribas pildīšanu liku pirmajā vietā. Nekas dzīvē nevar sniegt tik lielu gandarījumu kā apziņa, ka tu dod Jehovam pašu labāko.”

Kad Ramilo un Džuljeta, aptuveni 30 gadu veci pionieri, uzzināja, ka kādai draudzei, kas atrodas tikai 30 kilometru no viņu mājām, ir vajadzīga palīdzība, viņi pieteicās atbalstīt šo draudzi. Vai līst lietus, vai spīd saule, katru nedēļu vairākas reizes Ramilo ar Džuljetu sēžas uz motocikla, lai dotos uz sapulcēm un sludinātu. Kaut gan braukt pa bedrainajiem ceļiem un šķērsot trosēs iekārtos tiltus ne vienmēr ir viegli, šis pāris ir laimīgs, ka varēja paplašināt savu kalpošanu. Ramilo saka: ”Mums ar sievu kopā ir 11 Bībeles nodarbības. Lai kalpotu vietā, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem, ir jābūt gataviem uz upuriem, taču tas mums sniedz dziļu gandarījumu!” (1. Kor. 15:58.)

Vai jūs gribētu uzzināt vairāk par to, kur jūsu zemē vai kādā citā vietā ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem? Tādā gadījumā aprunājieties ar rajona pārraugu un izlasiet rakstu ”Vai jūs varat ”nākt uz Maķedoniju”?” Valstības Kalpošanas 2011. gada augusta numurā.