BIJA 1931. gada pavasaris. Parīzē pie ieejas slavenajā Plejēla koncertzālē drūzmējās cilvēki, kas bija atbraukuši no 23 zemēm. No ērtiem taksometriem kāpa ārā eleganti ģērbti pasažieri, un drīz vien galvenā zāle bija stāvgrūdām pilna. Gandrīz 3000 cilvēki bija ieradušies noklausīties nevis koncertu, bet gan Džozefa Raterforda uzstāšanos — viņš tolaik bija atbildīgs par pasaules mēroga sludināšanu. Brāļa Raterforda iespaidīgās runas no angļu valodas tika tulkotas franču, vācu un poļu valodā, un viņa spēcīgā balss skanēja pa visu zāli.

Šis kongress bija pavērsiena punkts valstības sludināšanā Francijā. Brālis Raterfords aicināja klausītājus no dažādām zemēm, īpaši gados jaunus kristiešus, kalpot par kolportieriem Francijā. Kāds jaunietis no Anglijas, Džons Kuks, nekad neaizmirsa iedvesmojošos vārdus: ”Jaunieši, neļaujiet nekam jūs apturēt — kļūstiet par kolportieriem!” *

Tāpat kā Džons Kuks, kas vēlāk kļuva par misionāru, arī daudzi citi atsaucās uz aicinājumu ”nākt uz Maķedoniju”. (Ap. d. 16:9, 10.) 1930. gadā Francijā bija tikai 27 kolportieri, bet jau gadu vēlāk, 1931. gadā, viņu skaits bija sasniedzis 104. Tā kā lielākā daļa šo agrīno pionieru nerunāja franciski, viņiem bija jāpārvar valodas barjera, kā arī jāmācās izdzīvot ar ierobežotiem līdzekļiem un jātiek galā ar nošķirtības sajūtu.

Kolportieri, kas bija ieradušies no citām zemēm, parasti izmantoja liecības kartītes, lai darītu citiem zināmu cerību uz valstību. Kāds vācu valodā runājošs brālis, kas drosmīgi sludināja Parīzē, atceras: ”Mēs zinājām, ka mūsu Dievs ir varens. Ja mūsu sirds sludināšanā sāka pukstēt straujāk, tas nebija tāpēc, ka mēs bītos no cilvēkiem, bet gan tāpēc, ka baidījāmies aizmirst savu sakāmo: ”Voulez-vous lire cette carte, s’il vous plaît?” * Mēs bijām pārliecināti, ka darām kaut ko ļoti svarīgu.”

Kad kolportieri sludināja daudzdzīvokļu namos, viņus bieži dzina prom. Kādu dienu divām māsām, kas bija no Anglijas un tikpat kā neprata franču valodu, durvju sargs bargi jautāja, pie kā viņas dodas. Viena no māsām centās nomierināt dusmīgo sargu un pēkšņi pamanīja pie kādām durvīm nelielu emaljētu plāksnīti, uz kuras bija rakstīts: ”Tournez le bouton.” * Domādama, ka tā sauc dzīvokļa iemītnieci, viņa priecīgi atbildēja: ”Mēs nākam pie ”Tournez le bouton” kundzes!”  Šīm dedzīgajām kolportierēm lieliski noderēja humora izjūta.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados lielākā daļa cilvēku Francijā dzīvoja trūcīgi, un no citām valstīm atbraukušie kolportieri nebija izņēmums. Kāda angliski runājoša māsa, Mona Bžoska, stāstīja, ko viņa ar savu pārinieci pieredzēja: ”Parasti mēs dzīvojām diezgan primitīvos apstākļos, un viena no lielākajām problēmām bija apkure ziemā. Bieži vien istaba bija stindzinoši auksta, un no rītiem, lai varētu nomazgāties, vispirms bija jāsalauž ledus kārtiņa ūdens krūzē.” Vai ērtību trūkums pionieriem kļuva par šķērsli? Nē, viņu dedzība nemazinājās! Kāds pionieris precīzi aprakstīja daudzu izjūtas: ”Mums nekas nepiederēja, bet mēs nejutām, ka mums kaut kā trūktu.” (Mat. 6:33.)

Drosmīgajiem kolportieriem bija jātiek galā arī ar nošķirtības sajūtu. Trīsdesmito gadu sākumā Francijā nebija vairāk par 700 valstības sludinātājiem, un lielākā daļa no viņiem bija izkaisīti pa visu valsti. Kas kolportieriem palīdzēja saglabāt prieku? Mona, kas ar savu pārinieci kalpoja vietā, kur nebija citu sludinātāju, teica: ”Lai nejustos nošķirtas no citiem, mēs regulāri kopā apspriedām mūsu publikācijas. Tajos laikos mēs negājām pie cilvēkiem atkārtoti un nevadījām mājas Bībeles nodarbības, tāpēc vakaros mums bija laiks rakstīt vēstules radiniekiem un citiem pionieriem, lai viņus uzmundrinātu un pastāstītu par sludināšanā pieredzēto.” (1. Tes. 5:11.)

Neskatoties uz grūtībām, pašaizliedzīgie kolportieri saglabāja pozitīvu prāta nostāju. Tas ir redzams no vēstulēm, ko viņi sūtīja filiālei pat vairākus gadu desmitus pēc tam, kad bija kalpojuši Francijā. Lūk, ko, atskatoties uz šiem gadiem, rakstīja Enija Kredžīna, svaidīta māsa, kas kopā ar savu vīru no 1931. līdz 1935. gadam krustu šķērsu bija apceļojusi Franciju: ”Mūsu dzīve bija laimīga un notikumiem bagāta. Attiecības pionieru starpā bija ļoti ciešas. Kā izteicās apustulis Pāvils, ”es iestādīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs audzēja”. Mums visiem, kas pirms tik daudziem gadiem bijām pionieri Francijā, ir saviļņojoši par to domāt!” (1. Kor. 3:6.)

Šie agrīnie pionieri ir lielisks izturības un dedzīguma piemērs visiem, kas vēlas darīt kalpošanā vairāk. Tagad Francijā ir 14 tūkstoši pionieru, un daudzi no viņiem kalpo svešvalodu grupās un draudzēs. * Tāpat kā viņu priekšgājēji, šie pionieri neļauj nekam viņus apturēt. (No mūsu arhīva Francijā.)