PĒDĒJOS gados bieži var dzirdēt tamlīdzīgus pieņēmumus, daļēji tāpēc, ka populāras filmas un romāni ir modinājuši pastiprinātu interesi par šādiem jautājumiem. Bez daiļliteratūras sacerējumiem un spēlfilmām ir publicētas arī daudzas nopietnas grāmatas un zinātniski raksti, kas ir veltīti otrajā un trešajā gadsimtā tapušiem apokrifiskiem darbiem, kuros Jēzus attēlots citādi nekā Bībelē. Vai tiešām evaņģēlijos ir noklusēti vai sagrozīti būtiski Jēzus dzīves fakti? Kā var zināt, vai Bībele sniedz pilnīgu un patiesu priekšstatu par Jēzu?

Lai to noskaidrotu, vispirms būtu jāatrod atbildes uz trim galvenajiem jautājumiem. Pirmkārt, ir svarīgi uzzināt, kas un kad ir rakstījis  evaņģēlijus. Otrkārt, ir jānoskaidro, kas un kā ir izveidojis Bībeles kanonu *. Treškārt, ir jāuzzina daži pamatfakti par apokrifiem un būtiskākajām atšķirībām starp apokrifiskajiem sacerējumiem un kanoniskajām Bībeles grāmatām.

Daļa speciālistu uzskata, ka Mateja evaņģēlijs ir sarakstīts ap mūsu ēras 41. gadu, kad ritēja tikai astotais gads kopš Kristus nāves. Citi sliecas domāt, ka tas ir rakstīts nedaudz vēlāk, bet kopumā tiek atzīts, ka visas Jaunās Derības grāmatas ir tapušas mūsu ēras pirmajā gadsimtā.

Tajā laikā vēl bija dzīvi Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanas aculiecinieki, kas varēja apstiprināt evaņģēlijos aprakstīto notikumu patiesumu. Viņi būtu varējuši atmaskot visus sagrozījumus un neprecizitātes. Profesors Frederiks Brūss raksta: ”Viena no apustuļu sludināšanas spēcīgākajām pusēm bija tā pārliecība, ar kādu viņi atsaucās uz to, kas bija zināms viņu klausītājiem; viņi teica ne vien: ”Tam mēs esam liecinieki,” bet arī: ”Kā jūs paši zināt.” (Apustuļu darbi 2:22.)”

Kas bija tie, kuri rakstīja Jaunās Derības grāmatas? Starp viņiem bija vairāki no Jēzus 12 apustuļiem. Gan apustuļi, gan citi Bībeles grāmatu rakstītāji, kā Jēkabs, Jūda un, iespējams, arī Marks, paši bija klāt, kad 33. gada Vasarsvētku dienā tika dibināta kristiešu draudze. Visi, kas rakstīja Jauno Derību, ieskaitot apustuli Pāvilu, bija cieši saistīti ar agrīnās kristiešu draudzes vadošo padomi, ko veidoja apustuļi un vecaji Jeruzalemē. (Apustuļu darbi 15:2, 6, 12—14, 22; Galatiešiem 2:7—10.)

Jēzus saviem sekotājiem uzdeva turpināt viņa iesākto darbu — sludināt labo vēsti un mācīt cilvēkus. (Mateja 28:19, 20.) Viņš sacīja: ”Kas jūs klausa, tas klausa mani.” (Lūkas 10:16.) Jēzus viņiem apsolīja, ka Dieva svētais gars jeb aktīvais spēks viņus atbalstīs, lai viņi spētu paveikt šo darbu. Tāpēc tekstus, ko bija rakstījuši apustuļi un viņu tuvākie līdzgaitnieki — cilvēki, kas nepārprotami bija Dieva svētā gara svētīti —, pirmā gadsimta kristieši uzskatīja par autoritatīviem.

Daži Bībeles rakstītāji apstiprināja, ka citi Bībeles grāmatu autori ir bijuši Dieva iedvesmoti. Piemēram, apustulis Pēteris atsaucās uz Pāvila vēstulēm un pieskaitīja tās pie pārējiem Dieva iedvesmotajiem Rakstiem. (2. Pētera 3:15, 16.) Pāvils savukārt atzina, ka Dievs ar svēto garu ir iedvesmojis apustuļus un citus kristiešu praviešus. (Efeziešiem 3:5.)

Tātad evaņģēliji pamatoti ir uzskatāmi par uzticamiem un autentiskiem. Tajos var lasīt nevis cilvēku sacerētus nostāstus un leģendas, bet precīzu vēsturisku notikumu aprakstu, kas balstīts uz aculiecinieku liecībām un ko uzrakstījuši cilvēki, kurus iedvesmojis Dieva svētais gars.

Dažreiz var dzirdēt apgalvojumu, ka Jaunās Derības kanons tika noteikts vairākus gadsimtus pēc tam, kad risinājās evaņģēlijos atspoguļotie notikumi, un ka to izveidoja baznīca, kas ar Romas imperatora Konstantīna gādību jau bija kļuvusi par oficiālu valsts baznīcu un ieguvusi lielu politisku ietekmi. Tomēr fakti liecina kaut ko citu.

Piemēram, profesors Oskars Skarsaune, baznīcas vēstures speciālists, raksta: ”Jautājumu, kuri teksti ir iekļaujami Jaunajā Derībā un kuri ne, neizšķīra kāds baznīcas koncils vai atsevišķs cilvēks, ..atlases kritēriji bija visai plaši un ļoti saprātīgi: darbi, kas bija uzrakstīti pirmajā gadsimtā un kas bija atzīti par apustuļu vai viņa līdzgaitnieku  rakstītiem, tika uzskatīti par uzticamiem. Citi dokumenti, vēstules un ”evaņģēliji”, kas bija tapuši vēlāk, [Jaunajā Derībā] iekļauti netika.. Šis process pamatā bija pabeigts jau ilgi pirms Konstantīna un ilgi pirms tam, kad radās viņa ”varas baznīca”. Jauno Derību mums ir devusi nevis varas, bet mocekļu baznīca.”

Asociētais profesors Kenets Bērdings, kas specializējies Jaunās Derības studijās, komentējot kanona izveidi, uzsver: ”Baznīca nenoteica kanonu pēc savas patikas; pareizāk būtu teikt, ka baznīca atzina par kanoniskām tās grāmatas, kuras kristieši allaž bija uzlūkojuši par Dieva vārdiem.”

Tomēr nebūtu pareizi apgalvot, ka šie vienkāršie cilvēki, pirmā gadsimta kristieši, paši pēc sava prāta izraudzījās kanonā iekļaujamās grāmatas. Bībelē ir norādīts, ka šajā procesā galvenā nozīme bija kaut kam daudz svarīgākam un varenākam.

Bībelē var lasīt, ka viena no brīnumainajām gara dāvanām, ko kristieši saņēma pirmajos gadu desmitos pēc draudzes dibināšanas, bija ”garu pazīšana”. (1. Korintiešiem 12:4, 10.) Tas nozīmē, ka dažiem no viņiem bija dota brīnumaina spēja atšķirt, kuri izteikumi tiešām ir Dieva gara iedvesmoti un kuri ne. Tāpēc mūsdienās kristieši var būt pilnīgi pārliecināti, ka grāmatas, kas ir iekļautas Bībelē, pamatoti bija atzītas par Dieva iedvesmotām.

Tātad kanons acīmredzot bija izveidots jau ļoti agri, un tā sastādīšanu vadīja Dieva svētais gars. Kopš otrā gadsimta otrās puses dažādi autori savos darbos ir izteikuši komentārus par Bībeles grāmatu kanoniskumu. Taču šie autori nesastādīja kanonu. Viņi tikai apstiprināja to, ko jau bija noteicis Dievs, izmantodams savus pārstāvjus, kurus viņš vadīja ar savu svēto garu.

Arī senie rokraksti sniedz pārliecinošus pierādījumus par labu tādam kanonam, kādu mēs pazīstam šodien. Ir saglabājušies vairāk nekā 5000 Jaunās Derības grāmatu rokrakstu oriģinālvalodā (t.i., grieķu valodā), ieskaitot vairākus dokumentus, kas datējami ar otro un trešo gadsimtu. Tieši šīs grāmatas, nevis apokrifi mūsu ēras pirmajos gadsimtos tika uzskatītas par autoritatīvām un tāpēc tika cītīgi pavairotas un izplatītas.

Bet galvenie kanoniskuma pierādījumi ir tie, ko var atrast pašās Bībeles grāmatās. Kanonisko grāmatu saturs saskan ar ”veselīgu mācību paraugu”, kas atrodams Bībelē kopumā.  (2. Timotejam 1:13.) Tās mudina lasītājus mīlēt un pielūgt Dievu Jehovu un kalpot viņam un brīdina sargāties no māņticības, spiritisma un elkdievības. Tās ir vēsturiski precīzas, un tajās lasāmie pravietojumi ir patiesi. Tās arī māca lasītājus mīlēt savu tuvāko. Visas Jaunajā Derībā iekļautās grāmatas atbilst šiem kritērijiem. Bet ko var teikt par apokrifiskajiem sacerējumiem?

Starpība starp Jaunās Derības kanoniskajām grāmatām un apokrifiem, kas atstāti ārpus šī kanona, ir visai ievērojama. Šie apokrifi ir sarakstīti, sākot aptuveni ar otrā gadsimta vidu, tātad krietni vēlāk nekā kanonā iekļautās grāmatas. Tajos atrodamais Jēzus un kristietības atspoguļojums nesaskan ar to, kas ir stāstīts Dieva iedvesmotajos Rakstos.

Piemēram, apokrifiskajā Toma evaņģēlijā Jēzum ir piedēvēti dažādi dīvaini izteikumi, starp tiem arī apgalvojums, ka viņš pārvērtīšot Mariju par vīrieti, lai viņa varētu ieiet debesu Valstībā. Toma Bērnības evaņģēlijā Jēzus attēlots kā nejauks puika, kurš tīši atņem dzīvību citam bērnam. Apokrifiskajos Pāvila darbos un Pētera darbos sludināta pilnīga atturēšanās no seksuālām attiecībām un stāstīts, kā apustuļi mudina sievietes atstāt savus vīrus. Jūdas evaņģēlijā ir aprakstīts, kā Jēzus smejas par saviem mācekļiem, kad tie lūdz Dievu pirms maltītes. Tas viss ir pretrunā ar Bībeles kanoniskajām grāmatām. (Marka 14:22; 1. Korintiešiem 7:3—5; Galatiešiem 3:28; Ebrejiem 7:26.)

Daudzos apokrifos izpaužas gnosticisma ietekme. Gnostiķi uzskatīja, ka Radītājs, Dievs Jehova, nav labs Dievs, un viņi ticēja, ka augšāmcelšana nenotiks burtiskā nozīmē, ka matērija ir ļaunums un ka laulības un pēcnācēju radīšanas avots ir Sātans.

Liela daļa apokrifisko grāmatu tiek piedēvētas Bībelē minētām personām, taču tās ir nepamatotas pretenzijas. Vai šīs grāmatas nav iekļautas Bībelē tāpēc, ka ir pastāvējusi kāda tumša sazvērestība, lai to nepieļautu? Apokrifu eksperts Montegjū Džeimss raksta: ”Neviens nav izņēmis [šīs grāmatas] no Jaunās Derības — tās pašas ir palikušas ārpusē.”

Kanoniskajās grāmatās atkārtoti izskan brīdinājumi, ka nāks atkrišana, kas kristiešu draudzē ienesīs aplamas mācības. Atkrišana bija sākusies jau pirmajā gadsimtā, tikai apustuļi iegrožoja tās izplatību. (Apustuļu darbi 20:30; 2. Tesaloniķiešiem 2:3, 6, 7; 1. Timotejam 4:1—3; 2. Pētera 2:1; 1. Jāņa 2:18, 19; 4:1—3.) Šie brīdinājumi palīdz saprast, kāpēc pēc apustuļu nāves sāka parādīties aizvien vairāk sacerējumu, kuros bija sagrozītas Jēzus mācības.

Tiesa, vēsturnieki un citi zinātnieki varbūt uztver šādus tekstus kā senus, cienījamus dokumentus. Bet padomājiet: ja nu zinātnieki mūsdienās savāktu veselu kaudzi apšaubāmu sacerējumu, kas būtu ņemti, piemēram, no dzeltenās preses un radikālu sektu brošūrām, un noglabātu tos aizzīmogotā velvē? Vai tie kļūtu patiesi un uzticami tāpēc vien, ka aizrit laiks? Vai pēc 1700 gadiem visas blēņas un meli, kas tur rakstīti, kļūtu par patiesību, jo šie dokumenti būtu ļoti veci?

Atbilde ir skaidra: lai cik ilgs laiks būtu pagājis, tas nepadara melus par patiesību. Tas attiecas arī uz apgalvojumu, ka Jēzus apprecēja Mariju Magdalēnu, un citiem dīvainiem priekšstatiem, kas sakņojas apokrifiskajās grāmatās. Kāpēc jāmeklē patiesība tik neuzticamos avotos, ja brīvi pieejami ir citi, uzticami avoti? Viss, ko Dievs ir vēlējies mums pavēstīt par savu Dēlu, ir lasāms Bībelē, uz kuras patiesumu var droši paļauties.