VAI var teikt, ka Jēzum dzīve sniedza gandarījumu un viņa dzīvei bija jēga? Jēzus uzauga ģimenē, kas nebija turīga, un arī vēlāk, kad viņš bija pieaudzis, viņš dzīvoja pieticīgi. Viņam pat nebija, ”kur galvu nolikt”. (Lūkas 9:57, 58.) Turklāt Jēzu ienīda un apmeloja un pretinieki galu galā panāca viņa nāvi.

Daudzi varbūt nesaskata šādai dzīvei jēgu. Taču Jēzus dzīvē bija kaut kas vairāk nekā tikai grūtības. Apskatīsim četrus iemeslus, kāpēc var apgalvot, ka Jēzus dzīvei bija patiesa jēga.

”Mans ēdiens ir pildīt tā gribu, kas mani ir sūtījis.” (Jāņa 4:34.)

Gan ar vārdiem, gan darbiem Jēzus apliecināja, ka galvenais viņam ir darīt to, ko vēlas viņa debesu Tēvs — Dievs Jehova a. Tas viņam sagādāja milzīgu prieku. Tēva gribas pildīšanu viņš pat salīdzināja ar ēdienu, kā redzams tikko citētajā Bībeles pantā. Kādā situācijā viņš izteica šo salīdzinājumu?

Kad Jēzus sacīja minētos vārdus, bija pienācis dienas vidus. (Jāņa 4:6.) Visu priekšpusdienu viņš bija pavadījis ceļā, iedams pa kalnaino Samariju, tāpēc viņš noteikti juta izsalkumu. Jēzus mācekļi viņu skubināja ieturēties, teikdami: ”Rabi, ēd!” (Jāņa 4:31.) Bet Jēzus norādīja, ka Dieva uzticētais darbs ir tas, kas viņam sniedz spēku un gandarījumu. Vai tas neliecina, ka viņa dzīve bija saturīga?

”Es mīlu Tēvu.” (Jāņa 14:31.)

Jēzum bija ļoti ciešas attiecības ar savu debesu Tēvu. Dziļā mīlestība pret Dievu mudināja Jēzu stāstīt citiem par savu Tēvu — par viņa vārdu, nodomiem un īpašībām. Jēzus bija pilnīgs sava Tēva atspulgs gan vārdos, gan darbos, tāpēc, lasot Bībelē par Jēzu, mēs varam it kā redzēt viņa Tēvu. Kad Filips Jēzum lūdza: ”Parādi mums Tēvu,” — Jēzus atbildēja: ”Kas ir redzējis mani, tas ir redzējis arī Tēvu.” (Jāņa 14:8, 9.)

Jēzus tik ļoti mīlēja Tēvu, ka vienmēr bija paklausīgs viņam un bija pat gatavs atdot savu dzīvību. (Filipiešiem 2:7, 8; 1. Jāņa 5:3.) Mīlestība pret Dievu piešķīra Jēzus dzīvei saturu un jēgu.

”Nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kurš atdod savu dvēseli par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13.)

Tā kā visi cilvēki ir grēcīgi, nākotne var šķist drūma un bezcerīga. Bībelē teikts: ”Viena cilvēka [Ādama] dēļ pasaulē ir ienācis grēks un līdz ar grēku — nāve, un tā nāve ir pārgājusi uz visiem cilvēkiem, jo visi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.) Mēs paši saviem spēkiem nevaram novērst grēka sekas, proti, nāvi. (Romiešiem 6:23.)

Bet Jehova aiz mīlestības ir parūpējies par šīs situācijas risinājumu. Viņš ļāva, ka viņa pilnīgais un bezgrēcīgais Dēls Jēzus cieta un nomira, lai sagādātu izpirkumu, kas ļautu atbrīvot cilvēkus no grēka un nāves verdzības. Mīlestība pret Tēvu un cilvēkiem mudināja Jēzu labprāt paklausīt Tēva gribai un atdot par mums savu pilnīgā cilvēka dzīvību. (Romiešiem 5:6—8.) Šāda nesavtīga mīlestība deva Jēzus dzīvei jēgu. b

”Šis ir mans mīļais Dēls, pret ko es esmu labvēlīgs.” (Mateja 3:17.)

Šie Jehovas vārdi atskanēja no debesīm, kad Jēzus kristījās. Tā Jehova atklāti apliecināja mīlestību un labvēlību pret savu Dēlu Jēzu. Ir saprotams, kāpēc Jēzus nešaubīgi varēja teikt: ”Tēvs mani mīl.” (Jāņa 10:17.) Apziņa, ka Tēvs viņu mīl un ir pret viņu labvēlīgs, palīdzēja Jēzum nezaudēt drosmi, kad viņš sastapās ar pretestību un nepatiesām apsūdzībām. Pat nāves priekšā viņš saglabāja garīgu un emocionālu līdzsvaru. (Jāņa 10:18.) Pārliecība par Tēva mīlestību un labvēlību pret viņu noteikti piešķīra Jēzus dzīvei vēl dziļāku jēgu.

Nav šaubu, ka Jēzus dzīvei bija patiesa jēga un saturs. Mēs varam daudz ko mācīties no viņa, ja vēlamies padarīt savu dzīvi saturīgu un laimīgu. Nākamajā rakstā ir apskatīti daži noderīgi principi, ko Jēzus mācīja saviem sekotājiem.