Viens no senākajiem graudu smalcināšanas rīkiem ir graudberzis. Šāds rīks atradās teju katrā namā, un ik dienas berzt graudus bija sieviešu vai kalpu pienākums. Senos laikos bija pavisam ierasti dzirdēt graudberžu vai rokas dzirnavu radīto troksni. (2. Mozus 11:5; Jeremijas 25:10.)

Arheoloģiskie atradumi no senās Ēģiptes laikiem sniedz priekšstatu par to, kā tika smalcināti graudi. Graudus uzbēra uz beržakmens, kam bija nedaudz ieliekta virsma. Šis akmens (reizēm to sauc par seglu akmeni) bija labi nostiprināts. Cilvēks, kas berza graudus, tupēja beržakmens priekšā uz ceļiem un, ar abām rokām satvēris mazāku akmeni (reizēm sauktu par jātnieku), to virzīja turp un atpakaļ pa apakšējo akmeni. Graudberža augšējais akmens parasti bija 2 līdz 4 kilogramus smags. Šāds akmens varēja kļūt arī par nāvējošu ieroci. (Soģu 9:50—54.)

Graudu smalcināšanas rīkiem bija tik svarīga nozīme cilvēku dzīvē, ka tos pat bija aizliegts ņemt ķīlā. Bībelē var lasīt: ”Neviens lai nepatur ķīlā roku dzirnavas vai arī virsējo dzirnu akmeni, jo tāds ir paturējis ķīlā dzīvību.” (5. Mozus 24:6.)

Bībelē teikts, ka Jēzus ”ir pie Tēva krūtīm”. (Jāņa 1:18.) Tādā veidā ir norādīts, ka Jēzus ir īpaši tuvs Dievam un bauda viņa labvēlību. Šie vārdi ir atsauce uz to, kā ebreji senatnē bija paraduši ieturēt maltīti.

Tolaik ebreji maltītes laikā mēdza atlaisties pusguļus pie galda. Ēdāji atlaidās ar seju pret galdu tā, lai kājas atrastos prom no galda, un ar kreiso elkoni balstījās uz spilvena. Šādā pozā labā roka palika brīva. Tā kā visi bija novietojušies pusguļus uz kreisā sāna, cits citam blakus, ”katram galva atradās tuvu aizmugurējā kaimiņa krūtīm, tāpēc varēja teikt, ka cilvēks bija citam ”pie krūtīm” ”, rakstīts kādā Bībeles enciklopēdijā.

Iespēja maltītes laikā atrasties pie ģimenes galvas vai viesību rīkotāja krūtīm tika uzskatīta par īpašu godu. Tāpēc, kad Jēzus pēdējo reizi svinēja Pashu, viņam blakus bija atlaidies ”māceklis, ko Jēzus mīlēja,” — apustulis Jānis. Līdz ar to Jānim bija viegli ”pieliekties tuvāk Jēzum”, lai viņam kaut ko pavaicātu. (Jāņa 13:23—25; 21:20.)