1.—3. Kā Jēzus šķīrās no saviem apustuļiem, un kādi jautājumi rodas?

 KĀ GAN apustuļi vēlētos attālināt šķiršanās brīdi! Pēdējās nedēļas viņiem ir bijušas ļoti saviļņojošas. Jēzus augšāmcelšana ir izklīdinājusi viņu dziļo izmisumu un piepildījusi viņus ar neizsakāmu prieku. 40 dienu laikā Jēzus vairākkārt ir parādījies saviem sekotājiem, viņus mācījis un stiprinājis. Bet šodien mācekļi viņu redz pēdējo reizi.

² Stāvēdami kopā ar Jēzu uz Olīvkalna, apustuļi kāri tver katru viņa vārdu. Kad Jēzus beidz runāt — tā vien šķiet, ka tas notiek pārāk drīz —, viņš paceļ rokas un tos svētī. Tad viņš sāk celties augšup, un mācekļi ar skatienu seko, kā viņš pamazām attālinās. Visbeidzot mākonis aizsedz Jēzu apustuļu skatam. Jēzus ir prom, bet viņi joprojām lūkojas debesīs. (Lūk. 24:50; Ap. d. 1:9, 10.)

³ Šis notikums iezīmē pavērsiena punktu Jēzus apustuļu dzīvē. Ko viņi darīs tagad, kad viņu Kungs Jēzus Kristus ir pacēlies debesīs? Nav  šaubu, ka Kungs ir labi sagatavojis mācekļus, lai tie turpinātu viņa iesākto darbu. Kā Jēzus to paveica, un kā tas ietekmēja viņa sekotājus? Kā tālaika notikumi attiecas uz kristiešiem mūsdienās? Pievērsīsim uzmanību Apustuļu darbu grāmatas pirmajai nodaļai.

4. Kā Lūka iesāk Apustuļu darbu grāmatu?

⁴ Lūka sāk savu stāstījumu, uzrunādams Teofilu — to pašu cilvēku, kam viņš iepriekš bija adresējis evaņģēliju. a Šī grāmata ir turpinājums evaņģēlijam, ko apstiprina fakts, ka tās sākumā Lūka raksta par notikumiem, kurus viņš ir izklāstījis evaņģēlija nobeigumā, tikai šoreiz viņš tos pārstāsta citiem vārdiem un min vairākas jaunas detaļas.

5., 6. a) Kas uzturēja stipru Jēzus sekotāju ticību? b) Kādā ziņā mūsdienu kristiešu ticība ir balstīta uz pārliecinošiem pierādījumiem?

⁵ Kas uzturēs stipru Jēzus sekotāju ticību? Apustuļu darbos 1:3 var lasīt, ka Jēzus ”tiem parādījās, daudzkārt pārliecinoši pierādīdams, ka ir dzīvs”. Bībelē vienīgi ”mīļais ārsts Lūka” ir izmantojis vārdu, kas ir tulkots ”pārliecinoši pierādīt”. (Kol. 4:14.) Šis vārds tika lietots medicīniskos tekstos, un tas apzīmē pierādījumus, kas ir uzskatāmi, neapgāžami un uzticami. Jēzus sagādāja šādus pierādījumus. Viņš daudzkārt parādījās saviem sekotājiem — dažreiz vienam vai diviem, citreiz visiem apustuļiem un kādā reizē vairāk nekā 500 mācekļiem. (1. Kor. 15:3—6.) Tie patiešām bija pārliecinoši pierādījumi!

⁶ Arī mūsdienās patieso kristiešu ticība ir balstīta uz pārliecinošiem pierādījumiem. Vai pastāv pierādījumi, ka Jēzus dzīvoja uz zemes, nomira par mūsu grēkiem un tika piecelts no nāves? Nenoliedzami! Visi pierādījumi, kas mums ir nepieciešami, ir atrodami aculiecinieku stāstījumos, kas ir ietverti Dieva iedvesmotajos Rakstos. Ar lūgšanām iedziļinoties šajos stāstījumos, mēs varam nostiprināt savu ticību. Jāatceras, ka tieši neapgāžami pierādījumi ir tie, kas atšķir patiesu ticību no lētticības. Lai iegūtu mūžīgu dzīvību, ir vajadzīga īsta ticība. (Jāņa 3:16.)

7. Kādu paraugu Jēzus rādīja saviem sekotājiem?

⁷ Turklāt Jēzus ”tiem stāstīja par Dieva valstību”. Piemēram, viņš paskaidroja pravietojumus, kas norādīja, ka Mesijam bija jācieš un jāmirst. (Lūk. 24:13—32, 46, 47.) Kad Jēzus skaidroja, kas viņam, Mesijam, bija jāpaveic, viņš pievērsa uzmanību Dieva valstībai, par  kuras ķēniņu viņam bija jākļūst. Valstība bija galvenais, par ko Jēzus sludināja, un mūsdienās viņa sekotāji dara to pašu. (Mat. 24:14; Lūk. 4:43.)

8., 9. a) Kādi divi kļūdaini priekšstati bija izveidojušies Jēzus apustuļiem? b) Kā Jēzus palīdzēja apustuļiem iegūt pareizu viedokli, un ko no tā var mācīties kristieši mūsdienās?

⁸ Kad apustuļi bija kopā ar Jēzu uz Olīvkalna, tā bija viņu pēdējā tikšanās uz zemes. Viņi ar interesi vaicāja Jēzum: ”Kungs, vai tu jau tagad atjaunosi Izraēlam valsti?” (Ap. d. 1:6.) Apustuļu jautājums atklāja, ka viņiem bija izveidojušies divi nepareizi priekšstati. Pirmkārt, viņi domāja, ka Dieva valstība būs saistīta ar Izraēlas valsts atjaunošanu. Otrkārt, viņi gaidīja, ka apsolītā valstība sāks valdīt uzreiz, ”jau tagad”. Kā Jēzus viņiem palīdzēja iegūt pareizu viedokli?

⁹ Jēzus, visticamāk, zināja, ka pirmais priekšstats pavisam drīz izzudīs. Paies tikai desmit dienas, un viņa sekotāji kļūs par aculieciniekiem tam, kā piedzimst jauna tauta, garīgais Izraēls. Īpašās attiecības starp Dievu un miesīgo Izraēlu teju bija galā. Bet, domājot par otro priekšstatu, Jēzus viņiem taktiski atgādināja: ”Jums nav jāzina laiki un laikposmi, ko Tēvs ir atstājis savā ziņā.” (Ap. d. 1:7.) Jehova ir Dievs, kas visam nosaka savu laiku. Neilgi pirms nāves Jēzus pats teica, ka Dēls vēl nezina ”dienu un stundu”, kad nāks gals, — to zināja ”tikai Tēvs”. (Mat. 24:36.) Joprojām var teikt, ka kristietis, kas pārlieku domā par to, kad pienāks tagadējā laikmeta gals, patiesībā raizējas par jautājumu, kas nav viņa ziņā.

10. Kādā ziņā mums jāveido tāda attieksme, kāda bija apustuļiem, un kāpēc?

¹⁰ Tomēr mums nevajadzētu nosodīt Jēzus apustuļus, kam nenoliedzami bija stipra ticība. Viņi pazemīgi mainīja savas domas. Un, kas ir vēl svarīgāk, lai gan viņu jautājumā atspoguļojās aplami priekšstati, tas liecināja par pareizu attieksmi. Jēzus savus sekotājus daudzkārt bija mudinājis: ”Esiet modri.” (Mat. 24:42; 25:13; 26:41.) Viņi bija garīgā nomodā un centās saskatīt pierādījumus tam, ka Jehova drīz rīkosies. Tieši tāda attieksme jāveido arī mums. Šajās dramatiskajās ”pēdējās dienās” vajadzība būt modriem kļūst aizvien aktuālāka. (2. Tim. 3:1—5.)

11., 12. a) Kādu uzdevumu Jēzus uzticēja saviem sekotājiem? b) Kāpēc saistībā ar uzdevumu sludināt Jēzus minēja svēto garu?

¹¹ Jēzus atgādināja, kas ir galvenais, par ko apustuļiem būtu jādomā. Viņš sacīja: ”Jūs saņemsiet spēku, kad pār jums nāks svētais gars, un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzālemē, visā Jūdejā un Samarijā un līdz pat tālākajiem zemes nostūriem.” (Ap. d. 1:8.) Vispirms vēsts par Jēzus augšāmcelšanu bija jāpaziņo Jeruzālemē — pilsētā, kur Jēzus bija  nogalināts. No turienes šai vēstij bija jāizskan pa visu Jūdeju, Samariju un tad vēl tālāk.

¹² Tā nebija nejaušība, ka uzdevumu sludināt Jēzus minēja pēc tam, kad vēlreiz bija apstiprinājis savu solījumu sūtīt mācekļiem svēto garu. Šī ir viena no vairāk nekā 40 reizēm, kad Apustuļu darbu grāmatā ir lietoti vārdi ”svētais gars”. Visu šo Bībeles grāmatu caurvij doma, ka mēs nevaram izpildīt Jehovas gribu bez svētā gara atbalsta. Cik gan svarīgi ir regulāri lūgt pēc svētā gara! (Lūk. 11:13.) Tagad mums šis gars ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk.

13. Cik plaši Dieva kalpiem mūsdienās ir jāsludina, un kāpēc mēs bez svārstīšanās varam uzņemties šo darbu?

¹³ Kopš tā laika priekšstats par to, kas ir ”tālākie zemes nostūri”, ir mainījies. Bet, kā bija minēts iepriekšējā nodaļā, Jehovas liecinieki ar visu sirdi ir apņēmušies sludināt, zinādami, ka Dievs vēlas, lai visdažādākie cilvēki dzirdētu labo vēsti par viņa valstību. (1. Tim. 2:3, 4.) Vai tu ar pilnu atdevi piedalies šajā darbā, no kura ir atkarīga cilvēku dzīvība? Nekas cits nevar sagādāt lielāku gandarījumu un prieku. Tu vari nešaubīties, ka Jehova tev dos nepieciešamo spēku. No Apustuļu darbu grāmatas tu uzzināsi, kādas sludināšanas metodes ir vislabākās un kāda attieksme jāveido, lai gūtu sekmes šajā darbā.

14., 15. a) Ko eņģeļi teica par Kristus atgriešanos, un ko šie vārdi nozīmēja? (Sk. arī zemsvītras piezīmi.) b) Kāpēc var teikt, ka Kristus atgriezās ”tādā pašā veidā”, kā bija aizgājis?

¹⁴ Šīs nodaļas ievadā jau bija stāstīts, ka Jēzus pacēlās no zemes un nozuda 11 apustuļu skatienam. Bet apustuļi joprojām stāvēja turpat, lūkodamies debesīs. Pēc kāda brīža parādījās divi eņģeļi un tiem iejūtīgi aizrādīja: ”Galilejieši, kāpēc jūs stāvat un raugāties debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, nāks tādā pašā veidā, kā jūs redzējāt viņu aizejam debesīs.” (Ap. d. 1:11.) Vai eņģeļi gribēja teikt, ka Jēzus, kā to māca dažas reliģijas, atgriezīsies tajā pašā ķermenī? Nē, tā nebija. Kā mēs to zinām?

¹⁵ Eņģeļi sacīja, ka Jēzus atgriezīsies nevis tajā pašā veidolā, bet ”tādā pašā veidā”. b Kā viņš aizgāja debesīs? Kad eņģeļi runāja ar apustuļiem, Jēzus vairs nebija redzams. Tikai apustuļi, pavisam neliela cilvēku grupa, saprata, ka Jēzus ir pametis zemi un devies uz debesīm pie sava Tēva. Kristum bija jāatgriežas tādā pašā veidā, un tā arī notika. Mūsu laikos vienīgi tie, kam ir garīga izpratne, apzinās, ka Jēzus jau ir klāt un ir sācis valdīt. (Lūk. 17:20.) Mums ir jāsaskata viņa klātbūtnes pierādījumi un jāpalīdz tos ieraudzīt citiem, lai arī viņi saprastu, cik nozīmīgs ir šis laiks.

16.—18. a) Ko par kristiešu sapulcēm var uzzināt no Apustuļu darbiem 1:13, 14? b) Ko mēs varam mācīties no Jēzus mātes Marijas? c) Kāpēc kristiešu sapulces joprojām ir svarīgas?

¹⁶ Nav pārsteigums, ka apustuļi atgriezās Jeruzālemē ļoti priecīgi. (Lūk. 24:52.) Bet kā viņi atsauksies uz Kristus vadību un norādījumiem? No Apustuļu darbu grāmatas 1. nodaļas 13. un 14. panta mēs uzzinām, ka viņi bija sanākuši kopā kāda nama augšistabā, un gūstam nelielu ieskatu viņu sapulcēs. Tajā laikā Palestīnā daudzām mājām augšstāvā bija istaba, uz kuru veda ārpusē izbūvētas kāpnes. Vai mācekļi bija sapulcējušies namā, par kuru ir rakstīts Apustuļu darbos 12:12 un kurš piederēja Marka mātei? Jebkurā gadījumā šī augšistaba, visticamāk, bija vienkārša, praktiska telpa, kur Kristus sekotāji varēja sanākt kopā. Bet kas bija sapulcējušies, un ko viņi darīja?

¹⁷ Interesanti, ka šajā sapulcē bija klāt ne tikai apustuļi un citi vīrieši, bet arī ”dažas sievietes”, starp kurām bija Jēzus māte Marija. Šī ir pēdējā vieta Bībelē, kur viņa ir pieminēta. Viņa necentās gūt ievērību, bet pazemīgi pielūdza Dievu kopā ar garīgajiem brāļiem un māsām. Marija noteikti bija priecīga, ka pārējie četri viņas dēli, kas Jēzus dzīves laikā nebija tam ticējuši, tagad bija kopā ar viņu. (Mat. 13:55; Jāņa 7:5.) Kopš sava pusbrāļa nāves un augšāmcelšanas šie vīrieši bija mainījušies. (1. Kor. 15:7.)

¹⁸ Kāpēc mācekļi bija sapulcējušies? ”Tie visi vienprātīgi nodevās lūgšanām.” (Ap. d. 1:14.) Kristieši vienmēr ir uzskatījuši, ka sapulcēm ir būtiska vieta Jehovas pielūgsmē. Tajās mēs uzmundrinām cits citu, uzklausām norādījumus un padomus un, galvenais, pielūdzam mūsu debesu Tēvu Jehovu. Mūsu lūgšanas un slavas dziesmas, kas izskan sapulcēs, ir patīkamas Dievam un svarīgas mums. Nekad neatstāsim novārtā mūsu sapulces, kas ir svētas un var mūs ļoti stiprināt! (Ebr. 10:24, 25.)

19.—21. a) Ko mēs mācāmies no tā, cik aktīvi draudzē darbojās Pēteris? b) Kāpēc kādam bija jāstājas Jūdas vietā, un ko mēs varam mācīties no tā, kā šis jautājums tika atrisināts?

¹⁹ Kristus sekotājiem bija jānokārto kāds svarīgs organizatorisks jautājums, un apustulis Pēteris uzņēmās iniciatīvu tā risināšanā. (15.—​26. pants.) Vai nav uzmundrinoši domāt par to, cik ļoti Pēteris bija mainījies dažu nedēļu laikā, kas bija pagājušas, kopš viņš trīs reizes noliedza savu Kungu? (Marka 14:72.) Mēs visi esam grēcīgi, un mums ir nepieciešami atgādinājumi, ka Jehova ir ”labs un piedod labprāt” tiem, kas patiesi nožēlo savu rīcību. (Ps. 86:5.)

²⁰ Pēteris saprata, ka kādam ir jāaizstāj Jūda — apustulis, kas bija  nodevis Jēzu. Bet kurš tas varētu būt? Par apustuli bija jākļūst kādam, kas bija sekojis Jēzum visu viņa kalpošanas laiku un bija viņa augšāmcelšanas liecinieks. (Ap. d. 1:21, 22.) Tas bija saskaņā ar Jēzus solījumu: ”Jūs, kas man esat sekojuši, arī sēdīsieties divpadsmit troņos un tiesāsiet divpadsmit Izraēla ciltis.” (Mat. 19:28.) Acīmredzot Jehovas nodoms bija tāds, lai 12 apustuļi, kas sekoja Jēzum, kamēr viņš kalpoja uz zemes, kļūtu par jaunās Jeruzālemes ”divpadsmit pamatakmeņiem”. (Atkl. 21:2, 14.) Tāpēc Dievs palīdzēja Pēterim saprast, ka pravietojums: ”Viņa pienākumus lai pārņem kāds cits!” — attiecas uz Jūdu. (Ps. 109:8.)

²¹ Kā lēmums tika pieņemts? Tika mestas lozes, kā bija parasts Bībeles laikos. (Sāl. pam. 16:33.) Taču šis ir pēdējais Bībelē aprakstītais gadījums, kad lozes tika izmantotas šādam mērķim. Pēc svētā gara izliešanas šis paņēmiens acīmredzot vairs nebija nepieciešams. Bet kāpēc tika mestas lozes? Apustuļi lūdza: ”Jehova, tu, kas pazīsti visu sirdis, parādi, kuru no šiem diviem tu esi izraudzījies.” (Ap. d. 1:23, 24.) Viņi vēlējās, lai izvēli izdarītu Jehova. Tika izraudzīts Matijs, iespējams, viens no 70 mācekļiem, ko Jēzus bija izsūtījis sludināt. Tā Matijs kļuva par vienu no ”tiem divpadsmit”. c (Ap. d. 6:2.)

22., 23. Kāpēc draudzes pārraugiem pienākas mūsu paklausība un padevība?

²² Šis gadījums mums atgādina, cik svarīga Dieva tautā ir kārtība. Līdz pat mūsu dienām par draudzes pārraugiem tiek izraudzīti uzticami vīrieši. Draudzes vecākie rūpīgi apdomā šo brāļu atbilstību prasībām, kādas Dieva Rakstos ir izvirzītas pārraugiem, un lūdz svētā gara vadību. Tāpēc draudze šos vīriešus uzskata par svētā gara ieceltiem. Savukārt mēs paklausīgi un padevīgi sekojam viņu vadībai un tā draudzē veicinām sadarbības garu. (Ebr. 13:17.)

²³ Gan iespēja redzēt augšāmcelto Jēzu, gan organizatoriskās izmaiņas ir ļoti stiprinājušas mācekļus. Tagad viņi ir pilnībā gatavi tam, kas viņus gaida tālāk, — zīmīgajam notikumu pavērsienam, par kuru būs runa nākamajā nodaļā.